Man ir visa par daudz. Nezinu, vai tā ir arī tev, bet man tā noteikti ir. Par daudz izvēļu, par daudz stimulu, par daudz ziņu, sarunu un lēmumu. Par daudz cilvēku apkārt, par daudz vārdu un par daudz trauksmes. Par daudz mūzikas, par daudz grāmatu un par daudz izklaižu. Par daudz darba, galu galā. Par daudz veidu kā kļūdīties. Par daudz.
Dažreiz man rodas sajūta, ka visa pasaule ir sazvērējusies, lai cīnītos par manu uzmanību. Es, protams, neesmu unikāla, neesmu vienīgā un īpašā uz pasaules, bet es tomēr esmu savas zemes centrs, jo pasauli redzu pretstatā sev, pretī sev. Tas nav pret sevi, nepārprotiet, angliski šo varētu pateikt precīzāk - in relation to self. Mans ķermenis ir mans centrs, mana āda pasargā manas iekšas, bet manas rokas, acis, ausis un deguns ir ārējo kairinātāju uztvērēji. Tev ari ir tāda pasaule. Un varbūt tur viss ir citādāk, vai varbūt tieši tāpat. To mēs nekad neuzzināsim, jo katra pasaule ir subjektīva. Bet jāsaka, ka man pēdējos gados ir sajūta, ka ārējā pasaule triecas manās maņās ar Formula 1 mašīnas ātrumu (tas ir ļoti ātri), un manas maņas ir nogurušas. Mans prāts ir noguris.
Līdzīgi kā mūsu trīs mīļākās garšas (ja tā tās var saukt) - salds, sāļš un taukains - ja tās patērē pārāk daudz, mūs var nogalināt (ilgi un lēni, bet tāpat), tieši tāpat arī mūsdienu pasaules visa kā pārpilnība lēni ietekmē manu prātu. Kā var dzīvot pasaulē, kur visu laiku smadzenēs tiek piegādāta jauna informācija? Kur ir tik daudz izvēļu, kur lēmumiem ir svars, kur ātrs multitaskings ir vairāk vērts par pamatīgu un rūpīgu darbu un iedziļināšanos.
Es sapratu, ka man besī mazas, īsas un bieži vien nesvarīgas informācijas driskas, kad iegādājos AppleWatch. Sākumā ļoti cītīgi pieslēdzu visas notifikācijas, jo gribēju būt savienota ar pasauli. Redz, tagad nekad nepalaidīšu nevienu zvanu, nevienu ziņu un nevienu sensāciju. Būšu informēta un varēšu ar lepnumu teikt “es jau zinu!”, kad kāds kolēģis nāks pastāstīt kādu tikko notikušu sensāciju. Ir tāds mārketinga termins early adopters. Lūk, es biju dzīves agrīnais sekotājs - sekot katram shitstorm tviterī, zināt influencerus, sekot izklaidei, pirmajai pabūt jaunajās hip vietās. Līdz vienu brīdi man radās sajūta, ka es pārvēršos par staigājošu viedtālruni, mana roka vibrēja pie katra jaunuma, pie katras ziņas, pie katra uzmanības pieprasījuma - skaties, skaties, SKATIES!
Es nezinu, kam tas man bija vajadzīgs un ko es no tā ieguvu. Jo visa informācija prasa reakciju. Viedokli. Interakciju. Laiku. Šēru. Lovi. Emoji. Bet tas patērē enerģiju. Padomāt, sašust, reaģēt, diskutēt. Tas paņem enerģiju no citām lietām, kas ir nozīmīgākas.
Vasarā, īpaši laikā, kad ir ļoti karsti, katru reizi, kad eju garām lielajiem starppilsētu vai privāto pasūtījumu autobusiem, kur pilnā sparā strādā kondicionieris, iedomājos, cik daudz enerģijas mēs dedzinām. Cik daudz resursu. Nepārprotiet, es neesmu pret kondicionieriem, bet dažreiz šķiet, ka, ja mēs spētu kaut kā sazipoties, enerģiju varētu izmantot kaut kā jēdzīgāk. Nu, līdzīgi kā mūžīgajā stāstā par vienatnē auto braucošajiem un viņu efektu uz klimata krīzi un sastrēgumiem. Šī pati analoģija par nevajadzīgo enerģijas tērēšanu mani neatstāj arī indivīda kontekstā. Es piedzimu, es dzīvoju, strādāju, ēdu un guļu, lai pēc tam skatītos kā Tik Tokā cilvēki dejo. Nē, nu, ja tas sagādā man prieku, tad kāpēc ne. Bet cik cilvēkiem tas tiešām sagādā prieku? Savas taisnības pierādīšana internetā, sevis eksponēšana, citu privātās dzīves vuārisms caur telefona ekrānu.
Es nespēju būt aizsniedzama vienmēr, es vairs nevaru uz visu reāģēt. Es negribu būt always-on un es negribu iečekoties ar trīsdesmit cilvēkiem katru dienu. Man ir pārāk ierobežota enerģija tam un es vienkārši nespēju vairs tajā saskatīt jēgu.
Šodien ieskatījos Kindle lasītājā un ieraudzīju, ka man ir 87 grāmatas. No tām izlasītas ir 3, vēl vismaz 10 ir iesāktas. Šogad esmu izlasījusi 4 grāmatas. Man šķiet, ka šī ir kaut kāda alkatība no manas puses. Tieši tāpat es hoardoju seriālus, mūziku, filmas. Sagrābju visu, it kā to visu man kāds atņems, bet patērēšana pati notiek tā pastarpināti. Fonā, ēdot, sēžot telefonā, strīdoties ar kādu internetā. Man nevajag to visu un tik daudz. Man nevajag tās 87 grāmatas. Vismaz ne šobrīd. Tas mani iedzen stresā tieši tāpat, kā notifikācijas. Un tas viss vienmēr ir tā starp citu.
Es neesmu “kad es biju maza, viss bija labāk” stāstiem fans, bet šodien atcerējos bibliotēkas. Man agrāk ļoti patika lasīt, arī tagad patīk, bet pasaulē ir pārāk daudz opciju, ko darīt. Bet jā, es lasīju tik daudz, ka es nekad nevarētu atļauties pirkt tik daudz grāmatu. Līdz ar to, izvēles tika atliktas uz to maģisko laiku, kad izbrīvē sev pietiekami laika, lai aizietu uz bibliotēku. Stundām ilgi staigāju, pieskaroties grāmatu muguriņām (cik mīlīgs vārds), līdz izvēlējos tās piecas uzvarētājas, kuras varēju ņemt mājās un lasīt. Un viss. Tur nav īsti izvēles pēc tam, es gāju ar to, kas bija pieejams un ar to, ko pati izvēlējos. Nulle nožēlas - ņem un lasi. Un jaunākās grāmatas, tieši tāpat kā filmas vai seriālus, vajadzēja gaidīt. Mērķtiecīgi pieteikties un gaidīt. Atceros, kā agrāk gāju uz Randoms klausīties albumus, kurus nevarēju atļauties. Bet, ja tomēr izdevās nopirkt, tad atklausījos to līdz vēmienam, jo tas bija tas delayed gratitude, kad saņem kaut ko, ko sen esi gaidījis. Noskaties filmu, ko gaidīji gadu. Seriāla sezonas pēdējo sēriju, jaunās sezonas pirmo sēriju (atceraties Game of Thrones? Mēs taisījām skatīšanās ballītes, cik tas bija svarīgi mums). Tagad man ir viss, nu tiešām viss pieejams. Bet līdz ar to, es vairs nespēju izdarīt izvēli, jo viss šķiet svarīgs un interesants, un vienlaicīgi arī nav. Seriāli tiek atstāti pusratā, filmas tiek ieslēgtas fonā un mūzika skan 24/7.
Pēdējā laikā sāku domāt, ka prieks un gandarījums nenāk no pārpilnības, bet gan no deficīta. Ekonomikā šo terminu precīzāk var pateikt angliski - scarcity. Jo kaut kas ir retāks, tas kļūst iekārojamāks un vērtīgāks, vismaz no ekonomikas skatupunkta. Tikmēr pārmērīga kaut kā lietošana tiek uzskatīta par atkarību. Tu esi atkarīgs, ja dzer par daudz, bet kas Tu esi, ja patērē pārāk daudz?
Ir tāda teorija, ka māksla tiek radīta garlaicībā. Ka prātam ir nepieciešama garlaicība, tas vairo radošumu un noved pie jaunām idejām. Tā pati garlaicība, kad tev bija 8 gadi, tu esi laukos pie vecmammas un no garlaicības ar kātu spārdi nātres vai rīko mušu bēres. Par kādu garlaicību var runāt, ja apkārt ir pārpilnība. Ir tāds skaists vārds cornucopia (pārpilnības rags). Un tas viss slēpjas tepat, tas rags ir telefons manā kabatā. Un man šķiet, ka man laiks uz laiku to nolikt malā. Uzaicināt draugu ciemos, apsēsties pie galda, ieslēgt to vienu albumu, noklausīties to no sākuma līdz galam un tā vietā, lai runātu par kaut ko, kas noticis internetā, tā pa īstam parunāt, kā mums abiem iet.
Post scriptum. Ar šo, es nemēģinu noniecināt tehnoloģijas. Tās ir devušas mums apbrīnojami daudz - informācijas, domubiedru, atbalsta, iespēju būt saiknē ar ģimeni un draugiem. Šis raksts ir mēģinājums man pašai nodefinēt un redefinēt savas attiecības ar informācijas laikmetu un savu vietu tajā, kā arī ieskatīties acīs trauksmei, ar ko cīnos jau vairākus gadus.