top of page
Search
  • Writer's pictureInga Zeile

visa par daudz

Man ir visa par daudz. Nezinu, vai tā ir arī tev, bet man tā noteikti ir. Par daudz izvēļu, par daudz stimulu, par daudz ziņu, sarunu un lēmumu. Par daudz cilvēku apkārt, par daudz vārdu un par daudz trauksmes. Par daudz mūzikas, par daudz grāmatu un par daudz izklaižu. Par daudz darba, galu galā. Par daudz veidu kā kļūdīties. Par daudz.


Dažreiz man rodas sajūta, ka visa pasaule ir sazvērējusies, lai cīnītos par manu uzmanību. Es, protams, neesmu unikāla, neesmu vienīgā un īpašā uz pasaules, bet es tomēr esmu savas zemes centrs, jo pasauli redzu pretstatā sev, pretī sev. Tas nav pret sevi, nepārprotiet, angliski šo varētu pateikt precīzāk - in relation to self. Mans ķermenis ir mans centrs, mana āda pasargā manas iekšas, bet manas rokas, acis, ausis un deguns ir ārējo kairinātāju uztvērēji. Tev ari ir tāda pasaule. Un varbūt tur viss ir citādāk, vai varbūt tieši tāpat. To mēs nekad neuzzināsim, jo katra pasaule ir subjektīva. Bet jāsaka, ka man pēdējos gados ir sajūta, ka ārējā pasaule triecas manās maņās ar Formula 1 mašīnas ātrumu (tas ir ļoti ātri), un manas maņas ir nogurušas. Mans prāts ir noguris.


Līdzīgi kā mūsu trīs mīļākās garšas (ja tā tās var saukt) - salds, sāļš un taukains - ja tās patērē pārāk daudz, mūs var nogalināt (ilgi un lēni, bet tāpat), tieši tāpat arī mūsdienu pasaules visa kā pārpilnība lēni ietekmē manu prātu. Kā var dzīvot pasaulē, kur visu laiku smadzenēs tiek piegādāta jauna informācija? Kur ir tik daudz izvēļu, kur lēmumiem ir svars, kur ātrs multitaskings ir vairāk vērts par pamatīgu un rūpīgu darbu un iedziļināšanos.


Es sapratu, ka man besī mazas, īsas un bieži vien nesvarīgas informācijas driskas, kad iegādājos AppleWatch. Sākumā ļoti cītīgi pieslēdzu visas notifikācijas, jo gribēju būt savienota ar pasauli. Redz, tagad nekad nepalaidīšu nevienu zvanu, nevienu ziņu un nevienu sensāciju. Būšu informēta un varēšu ar lepnumu teikt “es jau zinu!”, kad kāds kolēģis nāks pastāstīt kādu tikko notikušu sensāciju. Ir tāds mārketinga termins early adopters. Lūk, es biju dzīves agrīnais sekotājs - sekot katram shitstorm tviterī, zināt influencerus, sekot izklaidei, pirmajai pabūt jaunajās hip vietās. Līdz vienu brīdi man radās sajūta, ka es pārvēršos par staigājošu viedtālruni, mana roka vibrēja pie katra jaunuma, pie katras ziņas, pie katra uzmanības pieprasījuma - skaties, skaties, SKATIES!


Es nezinu, kam tas man bija vajadzīgs un ko es no tā ieguvu. Jo visa informācija prasa reakciju. Viedokli. Interakciju. Laiku. Šēru. Lovi. Emoji. Bet tas patērē enerģiju. Padomāt, sašust, reaģēt, diskutēt. Tas paņem enerģiju no citām lietām, kas ir nozīmīgākas.


Vasarā, īpaši laikā, kad ir ļoti karsti, katru reizi, kad eju garām lielajiem starppilsētu vai privāto pasūtījumu autobusiem, kur pilnā sparā strādā kondicionieris, iedomājos, cik daudz enerģijas mēs dedzinām. Cik daudz resursu. Nepārprotiet, es neesmu pret kondicionieriem, bet dažreiz šķiet, ka, ja mēs spētu kaut kā sazipoties, enerģiju varētu izmantot kaut kā jēdzīgāk. Nu, līdzīgi kā mūžīgajā stāstā par vienatnē auto braucošajiem un viņu efektu uz klimata krīzi un sastrēgumiem. Šī pati analoģija par nevajadzīgo enerģijas tērēšanu mani neatstāj arī indivīda kontekstā. Es piedzimu, es dzīvoju, strādāju, ēdu un guļu, lai pēc tam skatītos kā Tik Tokā cilvēki dejo. Nē, nu, ja tas sagādā man prieku, tad kāpēc ne. Bet cik cilvēkiem tas tiešām sagādā prieku? Savas taisnības pierādīšana internetā, sevis eksponēšana, citu privātās dzīves vuārisms caur telefona ekrānu.


Es nespēju būt aizsniedzama vienmēr, es vairs nevaru uz visu reāģēt. Es negribu būt always-on un es negribu iečekoties ar trīsdesmit cilvēkiem katru dienu. Man ir pārāk ierobežota enerģija tam un es vienkārši nespēju vairs tajā saskatīt jēgu.


Šodien ieskatījos Kindle lasītājā un ieraudzīju, ka man ir 87 grāmatas. No tām izlasītas ir 3, vēl vismaz 10 ir iesāktas. Šogad esmu izlasījusi 4 grāmatas. Man šķiet, ka šī ir kaut kāda alkatība no manas puses. Tieši tāpat es hoardoju seriālus, mūziku, filmas. Sagrābju visu, it kā to visu man kāds atņems, bet patērēšana pati notiek tā pastarpināti. Fonā, ēdot, sēžot telefonā, strīdoties ar kādu internetā. Man nevajag to visu un tik daudz. Man nevajag tās 87 grāmatas. Vismaz ne šobrīd. Tas mani iedzen stresā tieši tāpat, kā notifikācijas. Un tas viss vienmēr ir tā starp citu.


Es neesmu “kad es biju maza, viss bija labāk” stāstiem fans, bet šodien atcerējos bibliotēkas. Man agrāk ļoti patika lasīt, arī tagad patīk, bet pasaulē ir pārāk daudz opciju, ko darīt. Bet jā, es lasīju tik daudz, ka es nekad nevarētu atļauties pirkt tik daudz grāmatu. Līdz ar to, izvēles tika atliktas uz to maģisko laiku, kad izbrīvē sev pietiekami laika, lai aizietu uz bibliotēku. Stundām ilgi staigāju, pieskaroties grāmatu muguriņām (cik mīlīgs vārds), līdz izvēlējos tās piecas uzvarētājas, kuras varēju ņemt mājās un lasīt. Un viss. Tur nav īsti izvēles pēc tam, es gāju ar to, kas bija pieejams un ar to, ko pati izvēlējos. Nulle nožēlas - ņem un lasi. Un jaunākās grāmatas, tieši tāpat kā filmas vai seriālus, vajadzēja gaidīt. Mērķtiecīgi pieteikties un gaidīt. Atceros, kā agrāk gāju uz Randoms klausīties albumus, kurus nevarēju atļauties. Bet, ja tomēr izdevās nopirkt, tad atklausījos to līdz vēmienam, jo tas bija tas delayed gratitude, kad saņem kaut ko, ko sen esi gaidījis. Noskaties filmu, ko gaidīji gadu. Seriāla sezonas pēdējo sēriju, jaunās sezonas pirmo sēriju (atceraties Game of Thrones? Mēs taisījām skatīšanās ballītes, cik tas bija svarīgi mums). Tagad man ir viss, nu tiešām viss pieejams. Bet līdz ar to, es vairs nespēju izdarīt izvēli, jo viss šķiet svarīgs un interesants, un vienlaicīgi arī nav. Seriāli tiek atstāti pusratā, filmas tiek ieslēgtas fonā un mūzika skan 24/7.


Pēdējā laikā sāku domāt, ka prieks un gandarījums nenāk no pārpilnības, bet gan no deficīta. Ekonomikā šo terminu precīzāk var pateikt angliski - scarcity. Jo kaut kas ir retāks, tas kļūst iekārojamāks un vērtīgāks, vismaz no ekonomikas skatupunkta. Tikmēr pārmērīga kaut kā lietošana tiek uzskatīta par atkarību. Tu esi atkarīgs, ja dzer par daudz, bet kas Tu esi, ja patērē pārāk daudz?


Ir tāda teorija, ka māksla tiek radīta garlaicībā. Ka prātam ir nepieciešama garlaicība, tas vairo radošumu un noved pie jaunām idejām. Tā pati garlaicība, kad tev bija 8 gadi, tu esi laukos pie vecmammas un no garlaicības ar kātu spārdi nātres vai rīko mušu bēres. Par kādu garlaicību var runāt, ja apkārt ir pārpilnība. Ir tāds skaists vārds cornucopia (pārpilnības rags). Un tas viss slēpjas tepat, tas rags ir telefons manā kabatā. Un man šķiet, ka man laiks uz laiku to nolikt malā. Uzaicināt draugu ciemos, apsēsties pie galda, ieslēgt to vienu albumu, noklausīties to no sākuma līdz galam un tā vietā, lai runātu par kaut ko, kas noticis internetā, tā pa īstam parunāt, kā mums abiem iet.


Post scriptum. Ar šo, es nemēģinu noniecināt tehnoloģijas. Tās ir devušas mums apbrīnojami daudz - informācijas, domubiedru, atbalsta, iespēju būt saiknē ar ģimeni un draugiem. Šis raksts ir mēģinājums man pašai nodefinēt un redefinēt savas attiecības ar informācijas laikmetu un savu vietu tajā, kā arī ieskatīties acīs trauksmei, ar ko cīnos jau vairākus gadus.



1,165 views7 comments

Recent Posts

See All

7 Comments


Martins Martins
Martins Martins
Dec 04, 2023

Labas pārdomas. Es arī bieži jūtos, ka ir pārāk daudz izvēles iespēju, un tas bremzē, izraisa pārslodzi, "analīzes paralīzi". Pārāk ilgi mēdzu nožēlot kļūdas, tāpēc, pērkot kādu jaunu lietu, vienmēr gribas no visiem variantiem atrast labāko cenas/kvalitātes/funkciju ziņā. Ja sāc analizēt, lasīt atsauksmes, tad nākas secināt, ka katram mūsdienu ražojumam ir savi trūkumi. Ja nomainu vecu ierīci pret jaunu, jāsamierinās, ka jaunajā pietrūks kādas ērtas funkcijas, kas bija vecajā. Ražotāji nemācās viens no otra (reizēm nedrīkst - patenti) un reizēm pat nemācās paši no sevis, jaunajā ierīcē pieļaujot kļūdas, kādu nebija vecajā, vai izmetot kādu funkciju, kas vairs nav "moderna". Nopērc un nespēj pat papriecāties par jauno lietu, jo esi izpumpējies no tās visas analizēšanas un arī apzinies, ka jaunā…


Like

linda.sarkova
Nov 07, 2023

Fear of missing out, nekas jau jauns tas nav. https://ej.uz/FOMO_ Mierina fakts, ka patiesībā mēs, manuprāt, īsti neesam pirmā paaudze, kam ir par daudz. Zinātnes flagmaņiem jau Ņūtona laikos sāka trūkt laika un iespēju, lai uzzinātu visu info (braukāt apkārt pa Eiropu uz visiem svarīgākajiem zinātnieku disputiem universitātēs x, y, z, izlasīt visas akadēmiķu biedrību korespondences). Par to komunikācijas pētnieki izteikušies jau daudz. Sevi mierinu ar domu, ka manai dzīvei sociālajā vidē nav tik lielas nozīmes, cik to ziloni izpūš lielu personības kults. Tās ir muļķības, šī cīņa par uzmanību. Kam mēs patiešām esam svarīgi - to viegli redz, kļūstot par invalīdu. Domāju, ka no ikdienas kņadas neko daudz būtiska izlobīt nevar, jo tas atkārtojas, nu labi, lēnām virzās pa spirāli…

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 07, 2023
Replying to

Par visu varētu piekrist, izņemot to daļu, ka tas, ko aprakstu, ir FOMO. Trauksme manā gadījumā nerodas no tā, ka visur gribu būt un visu gribu paspēt un bail kaut ko palaist garām, bet no tā, ka ir pārāk daudz visa, un ir grūti to visu apstrādāt un izvēlēties prioritātes. Infoxication būtu precīzāks raksturojums šim nekā FOMO.

Like

Guest
Nov 05, 2023

Manī nav vēlmes visu uzzināt pirmajai vai vispār zināt, bet arī jūtu, ka reizēm visa ir par daudz. Nevar dzirdēt savas domas, gribas uz brīdi nospiest stop pogu, lai viss apstājas un apklust.

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Jā, nekas un viss ir svarīgs un sajūta, ka visi un viss kliedz un brūk virsū. Dažreiz vienkārši gribas visu izslēgt. Ļoti piekrītu, tāpēc tagad pastiprināti eju offline un cenšos sākt limitēt telefonu. Esmu online kad esmu pie datora, pārējā laikā tomēr ir forši nedaudz visu noklusināt.

Like

Andra Gustavsone
Andra Gustavsone
Nov 05, 2023

Neņem galvā, tādas sajūtas mēdz pieklauvēt. It īpaši rudeņos, veļu laikā. Man reizēm atgadās "Dzīve, apstājies! Es izkāpšu atpūsties!". Bet pirmais sniegs visu vietās noliek.

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Es nedomāju, ka tā ir rudens depresija, es arī neesmu depresīva, vienkārši ir laiks, kad pārdomāt lietas, kurām veltu savu laiku. Es teiktu, ka tas tieši otrādi, atbrīvo.

Like
bottom of page