1997. gads. Mēs ar māsu (man 8, māsai 13), paslepus no vecākiem aizbraucam peldēties uz vietējās upes pludmali. Kad ejam ārā no ūdens, krastā stāv vīrietis, kas, skatoties uz mums, atkailinās un masturbē.
2008. gads. Ar labāko draudzeni esam Vecāķu pludmalē, sauļojoties un gatavojoties 12. klases eksāmeniem. Vīrietis netālu no mums pieceļas kājās un taisa helicopter dick. Sākam smieties, jo ir mācīts, ka tas virinātāju samulsina un viņš pārtrauc. Vīrietis aizmūk.
2011. gads. Rīga. Esmu 3 gadus attiecībās. Pēc strīda, kura rezultātā esmu nosaukta par grīdas lupatu un stulbeni, kad mēģinu aiziet no konflikta prom, tieku iegrūsta viņa istabas naktsskapītī. Vēlāk izrādās, ka es esmu pati to pelnījusi. Emocionālā vardarbība, gaslighting un draudi turpinās vēl pusotru gadu līdz viņš tomēr mani pamet.
2013. gads. Esmu klubā ar draugiem. Satieku paziņu, kas man neatlaidīgi uzmācas, jo zina, ka “es esmu beidzot brīva”. Kad vairākkārt viņam atsaku, viņš mani piespiež pie sienas, sagrābj aiz sprandas, paceļ gaisā un ilgi tur, līdz es sāku smakt. Viņš esot dzirdējis, ka “I like it rough”, un ka es īstenībā nezinot, ko es gribu. Nezinot, ka es gribu viņu.
2016. gads. Liepājas pludmale. Pastaiga ar draudzenēm. Pie izejas no pludmales Piejūras parkā mūs satiek virinātājs. Viņš masturbē, kad paejam garām, viņš aizskrien tālāk un parādās vēlreiz, kas liek domāt, ka viņš mūs mērķtiecīgi izseko, jo zināja precīzi, kur būsim.
2017. gads. Marseļa. Divi pusmūža vīrieši, kino kolēģi un vīrieši varas pozīcijā filmēšanas atvadu ballītē liek man rokas uz ceļa un saka, ka man jāpaliekot Francijā ilgāk, jo viņi man parādīšot īsto Marseļu. Man ir 26, viņiem ir pāri 50, viņi ir divi, un man ir bail.
2018. gads. Drauga dzimšanas diena. Esam visi iedzēruši, un bariņš pavadām vakaru sēžot uz zemes un klausoties mūziku. Kad iereibums ir jau pamatīgs, pamanu, ka viens no drauga draugiem izmanto izdevību un spiež savu pēdu man starp kājām un caur biksēm masē manu kājstarpi. To puisi savā mūžā redzēju pirmo un pēdējo reizi. Esmu pārāk iereibusi, lai aktīvi pretotos.
2019. gads. Reivs. Sēžam ārā ar draudzeni, pīpējam ar bariņu tikko iepazītu vīriešu. Pāris no viņiem, pārprotot mūsu draudzīgumu, vēlāk uz deju laukuma mēģina mums uzmākties, un kad grūžam viņiem pretī, paliek agresīvi.
Šiem stāstiem nav morāles, nav secinājumu. Tā ir vienkārši kārtējā #metoo ilustrācija par to absolūto ignoranci no lielas sabiedrības daļas par to, ka vardarbība nenotiek un ka tā netraumē. Ir pagājuši gadi, bet es atceros katru vietu, katru seju un katru sajūtu, ko toreiz piedzīvoju. Un tikai ceru, ka jūsu meitām un dēliem šis nebūs jāpiedzīvo.
Ratificējam Stambulas konvenciju. Un beidzam balsot par deputātiem, kuriem sieviešu aizsargāšana no vardarbības nav prioritāte.