Kādā man ļoti mīļā un ārkārtīgi poētiskā filmā “Mr.Nobody” gāja runa par izvēlēm. Galvenais varonis atskatījās uz savu dzīvi un dziļdomīgi noteica: “You have to make the right choice. As long as you don’t choose, everything remains possible.” Un cik interesants tomēr tas koncepts – mēs sekojām trīs potenciāliem varoņa dzīves scenārijiem, dažādu izvēļu krustcelēs, paralēlajās pasaulēs, kur varonis izvēlas to vai citu dzīvi, to vai citu cilvēku, un nekādi nevarējām saprast, ko tad galu galā viņš ir izvēlējies.
Tāpat jau ir arī ar mūsu dzīvēm. Cik skaisti un arī saldsērīgi tas ir, sēdēt un gremdēties simts, dažreiz pat tūkstošos dažādu potenciālu dzīves scenāriju. Vienos tu būsi miljonārs, citos pie sāniem būs supermodele/-is, vēl citos tu vienkārši (un tas tiešām ir vienkārši) būsi miris. Iespējas ir bezgalīgas. Un tieši tāpēc, man šķiet, daudzi cilvēki vienkārši vairs nespēj pieņem lēmumu. Jo pieņemt lēmumu nozīmē izdzēst pusi no simts scenārijiem un atstāt tikai, piemēram, piecdesmit. Un kurš gan grib dzīvot tikai uz 50%?
Tu satiec meiteni, sāc ar viņu tikties, un izdzēs no iespējām visas pārējās žubītes no Tinder’a. Tu nopērc dzīvokli, bet visu laiku pārdomā, vai vēlāk ss’ā neparādīsies kaut kas labāks. Un tāpēc labāk izvēlies nepieņemt lēmumu, bet sēdēt un gaidīt. Vai sēdēt un šaubīties, kas nu kuram labpatīkas. Jo iespēju uz pasaules ir miljoniem, un mūsu modernajā pasaulē visas šīs iespējas ir tavā acu (telefona) priekšā vai pie rokas.
Kaut kāpēc man šķiet, ka liela daļa no šaubām par lēmumu pieņemšanu ir mūsu pieņēmums, ka lēmumi ir “galīgi”. Tie ir jāpieņem, tos nevar mainīt, tie noteiks to, kāds tu esi un par kādu tevi uzskata. Es nopirkšu motociklu un kļūšu par moticiklistu, es sākšu satikties ar kādu un kļūšu par “attiecību cilvēku”. Manuprāt gan dzīve ir pārāk gara, lai lēmumi par jebko būtu galīgi. Ja tu izvēlies strādāt konkrētu darbu, tas nenozīmē, ka pēc laika nogriežņa nevarēsi profesiju nomainīt (ja vien, protams, pietiks pacietības un motivācijas). Ja šobrīd prasās pārvākties uz laukiem vai nopirkt dzīvokli, tas nenozīmē, ka šos īpašumus ar tādu pašu vieglumu pēc gadiem nevarēsi pārdot.
Man ļoti patīk, kad cilvēki man saka: “Inga, interesanti, ka tu tagad domā šādi, jo pirms gadiem tu tā nedomāji.” Un tas nav tikai par šo, bet par daudz ko manā dzīvē. Jā, agrāk es tā vai citādi nedomāju, vai man tā vai cita lieta nepatika, bet tagad patīk. Jo tas būtu muļķīgi domāt, ka mēs nemaināmies, neattīstāmies un īstenībā nekļūstam par pavisam citiem cilvēkiem. Es nesen lasīju vienā pētījumā, ka nav sakarības starp to, kāds tu esi, kad tev ir 14 un 77 gadi. Tu burtiski esi divi dažādi cilvēki. Un tas būtu muļķīgi domāt, ka šie divi dažādie cilvēki būs mierā un saskaņā ar pilnīgi visiem lēmumiem, kādus būs pieņēmuši agrā jaunībā.
Atgriežoties pie izvēlēm, mana dzīves stratēģija ir ļoti vienkārša. Ņemot vērā, ka vēl aizvien neticu, ka dzīvei ir viens konkrēts un īsts “mērķis”, tad man dzīves mērķis ir daudzi mazi mērķīši, un tos visus vieno viens vārds – “bauda” vai “prieks”. Un tad dzīvot ir ļoti vienkārši, jo lēmumus pieņem, balstoties uz tā brīža sajūtu. Tas var skanēt ļoti egoistiski, bet es vienkārši eju tur, kur labi, un daru to, kas sagādā prieku un baudu. Un kad tas pārstāj sagādāt prieku, tad ir arī īstais laiks doties prom. Jo arī pateikt “nē” ir mana izvēle, un arī tā ir jāmāk pieņemt. Galvenais priekšnosacījums visām šim izvēlēm, ka viņas ir atklātas, godīgas un nav ļaunprātīgas.
Es gribētu jums visiem novēlēt nebaidīties un pieņemt lēmumus. Pieņemt lēmumus mīlēt, lēmumus doties tur, kur prasās, darīt to, kas tajā brīdī ir jādara un kas šķiet pareizi. Pāri visam lemt par labu riskam tikt sāpinātiem, kļūdīties, jo tieši tas jau arī ir – dzīve. Ar miljoniem scenāriju un tikai vienu nodzīvotu.