Pirms pāris nedēļām man bija saruna ar vienu paziņu (vīrieti) par nevajadzīgu uzmanību. Es stāstīju, ka man darbā ir kolēģi, kuri man izrāda man nevēlamu uzmanību. Pat pēc vairākkārtējiem pieprasījumiem, lai viņi tā nedara, ka man tas ir neērti, viņi tāpat turpina to darīt. Viņš man atbildēja - tas laikam Tev ir ļoti patīkami, ka vīrieši Tev izrāda uzmanību. Tā galīgi nav. Jo tā nav ne uzmanība, kas man ir vēlama, ne patīkama. Bet tad es sapratu, kāds ir tas lielais bezdibenis, kas norobežo vīriešus un sievietes dažreiz.
Es nekad neesmu sevi uzskatījusi par karojošu feministi, nebūt ne. Es izbaudu visas tās lietas, kas man ir kā sievietei, es izbaudu savu ķermeni, priecājos par iespēju iznēsāt bērnu, iespēju tajā pašā laikā būt par jebko, kas vien es spēju būt, kas daudzām sievietēm agrāk tika liegts. Un es galīgi nerunāju šobrīd par visām sievietēm arī, tikai par savu pieredzi. Bet zemāk ir dažas tās lietas, ar ko es esmu saskārusies kā sieviete, un varbūt kādam šis liks aizdomāties.
Būt man nozīmē, ka vienmēr būs kāds vīrietis, kas man teiks, ka man piestāv smaidīt un nepiestāv būt bēdīgai vai dusmīgai. Es nezinu, vai kādam vīrietim šis tiek teikts, bet es šo komplimentu saņemu katru otro dienu. Jo es nevaru būt dusmīga vai bēdīga. Es vislabāk izskatos tikai tad, kad es smaidu. Par to laikam ir jāiedzer.
Kad es neesmu uzkrāsojusies, es visbiežāk dzirdu apgalvojumus, ka izskatos neizgulējusies vai slima. Redz, cik daudz tomēr spēj izdarīt vienkāršs pūderis un konsīlers. Diezgan drausmīgi, ja padomā, ka pret visiem tiem sejas līdzekļiem man ir alerģijas, kas liek man tos likt vēl vairāk, lai noslēptu alerģijas un to, ka esmu neizgulējusies vai slima. Sanāk tāds apburtais loks.
Ja mēs tiekam pāri manam izskatam, man ir mūžīgi jācīnās ar saviem četrdesmit pāri kolēģiem, kuri izmanto katru otro iespēju, lai parādītu vai pastāstītu par savu lielumlielo kino vai cita darba pieredzi. Teiksim tā, tu, mazā, vispār neko no dzīves vēl nezini. Tu neesi strādājusi lielā kino. Uz tevi var sakliegt, uz tevi var izgāzt dusmas un tad iet uz priekšu. Jo tev vēl jāmācās. Un tavas zināšanas un pieredze nepārspēs manu divdesmit gadu darbu šajā lauciņā. Ej un mācies, mazā.
Bet visvairāk par visu tomēr sāp tas, ka, ja tu esi trīsdesmigadīga sieviete bez bērniem, vienmēr būs kāds, kas pateiks tev to, ka tava vislielākā laime būs tieši attiecības un ģimene. Ka karjera nav nekas un ka tas, pēc kā tu visvairāk alksti, ir īstenībā īsta vīrieša pieskāriens, rūpes, azote un aprūpe. Un ka attiecības nav rūpes vienam par otru, bet gan vīrieša rūpes par nabaga pazudušo un apmaldījušos sievieti. Sievieti, kuras vienīgais piepildījums būs cits cilvēks. Ka šī sieviete īstenībā ir pēc savas būtības tukša, kamēr nav neviena blakus.
Būt man un sievietei man ir nācis ļoti grūti. Ir brīži, kad man šķiet, ka es esmu pārāk skaļa, pārāk tieša, pārāk iesaistos nevajadzīgos strīdos. Esmu pārāk, pārāk, pārāk. Bet es vienkārši esmu. Dažreiz vienkārši esmu. Un lietas ne vienmēr ir labas vai sliktas, dažreiz lietas vienkārši ir. Tāpat kā es. Vienkārši esmu un meklēju arī savu vietu zem saules. Un vietu kur justies droši, lai augtu un būtu tas lieliskais cilvēks, kas es varētu būt. Tāpēc ļauj man būt. Nogurušai, dusmīgai, neuzkrāsotai un neprecētai. Un vismaz uz mirkli justies labi par to, kas es esmu. Un novēlu to arī tev.