Pirms nedēļas es aprakstīju savu pieredzi ar emocionāli nepieejamiem cilvēkiem un veidu, kā viņi veido vai neveido attiecības ar mums, parastajiem mirstīgajiem. Pēc tā raksta man privāti uzrakstīja Lea, kura vēlējās izstāstīt savu stāsta pusi no otras ierakumu malas.
Zemāk ievietoju viņas viedokli, 1:1 un nerediģētu. Es to ļoti novērtēju un tas man ļoti palīdz, bet atklāj arī vienu ļoti interesantu detaļu. Izlasot Leas rakstu, man sāk šķist, ka ne visi cilvēki, kuri izliekas par emocionāli nepieejamiem, tādi ir. Un iemesls šim ir viens – emocionālā nepieejamība, spriežot pēc teksta, nav pārejošs dvēseles stāvoklis, bet gan cilvēka būtība, un lauzt un strādāt ar šādu “rakstura iezīmi” (ja tā var teikt) ir ilgs un rūpīgs darbs, kā cilvēkam pašam, tā arī viņa apkārtējiem. Tu nevari būt emocionāli nepieejams ar vienu un tad pēkšņi atvērts un gatavs attiecībām ar citu. Tas vienkārši tā nestrādā. Tātad, jautājums ir un paliek. Cik cilvēku, ar kuriem tiekamies, tikai izliekas par emocionāli nepieejamiem, lai varētu izturēties atklāti kretīniski, pazust, nerakstīt un tad slēpties aiz šīs “nepieejamās” maskas? Jebkurā gadījumā, novēlu mums visiem spēku un pacietību palīdzēt un atbalstīt un saprast tos nepieejamos un spēju jau laicīgi atpazīst tos, kas tikai par tādiem izliekas.
Bet lūk arī Leas raksts:
Pirms pāris nedēļām lieliskā Inga rakstīja par emocionāli nepieejamiem cilvēkiem un par izbradātām mentālām puķudobēm, kuras tādi tipi atstāj. Vispār aizķēra. Nevis tāpēc, ka identificētos ar rakstīto – kaut gan nē, vispār identificējos, bet ar problēmas cēloni. Labdien, mani sauc Lea, es lielāko daļu dzīves esmu bijusi emocionāli nepieejama.
Nezinu, kā šādā lietu kārtībā nonāk citi. Es nāku no pilnīgi normālas ģimenes, mani vecāki joprojām ir kopā pēc 45 (? es neatceros, mamm, piedod) gadu laulības un viens otru mīl. Tomēr attiecībā uz bērniem kaut kā nebija pieņemts pārāk izrādīt jūtas, un, kā proletariāta pārstāvjiem, nebija arī diži daudz laika ucināties un apspriest katru bēdiņu. Tēvs bija jūrā, mātei bija divi bērni, darbs un pašas māte kopjama. Lai nu kā, es neko nepārmetu, manuprāt, viņi darīja labāko, ko varēja izdarīt. Tā ka uzmanības man nebija pārāk daudz, bet par to es izaugu un pašpietiekama un vienpatīga. Ar domu, ka ar visu jātiek galā pašai un, ja sūdi skars ventilatoru, neviens man nepalīdzēs to visu notīrīt no sienām. Psiholoģijas teorijās māca par piesaistes modeļiem – kāds uzaug pārlieku pieķēries un nemitīgi meklē jaunu pieķeršanās objektu, cits atkal cenšas no visiem par varītēm atkratīties. Uzmini nu, kurš biju es. Vēl jau gan esot veselie un normālie, bet tie laikam ir stipri mazākumā.
Garš stāsts īss – iemācoties tikt ar visu galā pašam un sevišķi nedaloties savā dzīvē, var gan visai veiksmīgi uzvarēt dažādus likteņa izaicinājumus, tomēr attiecībās šis absolūti nestrādā. Ko tur daudz, emocionāli nepieejamiem nemaz tā īsti negribas attiecības, jo JĀDALĀS AR EMOCIJĀM UN JĀLAIŽ SEV KLĀT. Nebūs! Mani ir koļījuši ļoti, ļoti forši vīrieši, no kuriem es esmu filigrāni (vai mazāk filigrāni, kad biju jaunāka) notinusies, jo esmu smadzeņu iznesēja un nepieradināmā lapsiņa, heh. Ironiskākais ir tas, ka motīvi un problemātika, mums un tiem, kas iekrīt uz emocionāli nepieejamiem cilvēkiem, ir līdzīga.
Mums vienkārši ir tupa bail. Kāds komentāros pie Ingas tvitera ieraksta piebilda – sāku notīties, tiklīdz man kāds sāk iepatikties, jo negribu, lai ir sāpīgi. Mēs sākam notīties, tiklīdz kādam iepatīkamies, jo bail no situācijas, kurā viss būs labi un brīnišķīgi. Ka būs patiesa pieķeršanās un mīlestība, būsi emocionāli atkailinājies līdz pēdējam un kļuvis ievainojams. Un ka tev to otru cilvēku patiešām vajadzēs. Un primāri bail ne jau no tā, ka ievainojamība atnesīs sāpes un vientulību – ar to mēs gluži labi esam iemācījušies tikt galā – bet no tā, ka viss būs prīmā un pa īstam, un šāda situācija ir gaismas gadu attālumā ārpus komforta zonas. Absolūti nav skaidrs, ko, pie velna, tur darīt. Ja esi visu dzīvi peldējis kaut kādā krāčainā straumē, tad burbuļvannā atslābt ir nereāli. Tādēļ mēs esam neelastīgi un nepielāgojamies, nedalāmies sajūtās un nemitīgi meklējam trūkumus otrā, jo kā tad tas tagad būs – mīlestība un pieņemšana (arī pret sevi nestrādā, ja kas). Atrodot pietiekami daudz trūkumu – vairums no tiem ir izdomāti un eksistē tikai mūsu galvās – ir vienkāršāk pielikt punktu, pirms sācies kaut kas īsts, un notīties atpakaļ uz to sistēmu, kurā ir ērti un pareizi. Ja trūkumi uzreiz neatrodas, mums patīk pacīkstēties un uzspēlēt power play. Tajā mēs parasti spējam uzvarēt, jo spēlējam taču bez jūtām un atkailinātiem nerviem. Bet ar zaudētājiem palikt nav interesanti. Iespēja, ka attiecībām nav jābūt sacensībai, netiek sevišķi izskatīta. Ā, un dažreiz – tas gan gadās reti – mēs sastopam cienīgu pretinieku, kurš apspēlē un iznes smadzenes mums. Esat redzējuši bildes ar eksplodējušu un avarējuši dirižabli? Apmēram tāda ir emocionāli nepieejama cilvēka uztvere, kad viņš ir kārtīgi apčakarēts ar paša paņēmieniem. Tiem, kas nav redzējuši, es pievienoju bildīti ar Hindenburgu.
Daudzus pašanalīzes un dažus psihoterapijas gadus vēlāk es esmu iemācījusies puslīdz dalīties ar to, kas notiek manā galvā un jūtās. Sākusi laist cilvēkus sev klāt – ne tikai vīriešus, bet arī tuvus draugus, kuri, gods, slava un mūžīga pateicība, ir vienmēr bijuši man blakus, neskatoties ne uz ko. Es patī īsti nesaprotu, par kādiem karmas punktiem esmu šos cilvēkus nopelnījusi. Pašai par lielu brīnumu, esmu sākusi uz viņiem arī paļauties. Nav viegli ļaut par sevi rūpēties, bet esmu iemācījusies saprast, ka tā ir viena no lietām, kas tuvus cilvēkus dara priecīgus, un ir visai neģēlīgi viņiem šo iespēju atņemt. Tiesa, joprojām gadās gļukainas reakcijas. Ziemā bija kāzuss, kad aizmirsu durvju kodu sava dzīvokļa mājai un, tā vietā, lai ietu pie drauga uz viņa netālo mitekli, apsvēru ņemt taksi uz mazpilsētu un pārnakšņot vecāku dzīvoklī. Idiote? Yep.
Bet ar ko es šo visu gribētu noslēgt? Vairumā gadījumu, kad sastapsieties ar emocionāli nepieejamu cilvēku, der atcerēties, ka viņa neuzlaužamības vaina nav jūsos (nu, labi, varbūt dažreiz ir, ļoti retos gadījumos, kad esat pilnīgi zābaki). Tie ir mūsu gļuki un mūsu nespēja draudzēties, un mēs paši no tā ciešam, tiesa, ne vienmēr apzināti. Salabot šo kļūmi no malas nav tā, ka neiespējami, bet ir ļoti grūti (ar rāmu pieeju un daudz, daaaaudz pacietības) un es nezinu, vai ir tā vērts. Ja paveicas, mēs mēģinām salaboties paši, un tad ar palīdzību ir cerība uz rezultātu. Mēs esam diezgan forši, kad atveramies, bet tas ir Oušena bandas cienīgs darbs, un dzīve ir īsa. Nu un vispār es teiktu, ka kaķis ir labāka laika investīcija – viņam pēc cilvēkiem ir vismaz utilitāra nepieciešamība.
Nobeigumā dziesma no Ingas: