“Labdien, mani sauc Inga, un man nav ne mazākās nojausmas, ko es daru.” Šo domu nodomāju katru rītu, kad ierodos darbā, uzsāku jaunu projektu vai jaunas attiecības. Lieta tāda, ka jau gadiem ilgi, īstenībā tik ilgi, cik sevi atceros, esmu cīnījusies ar to saucamo “viltvārža sindromu”. Šim tematam savā privātajā dzīvē es pieskāros vienā citā rakstā par perfekcionistiem, bet gribēju plašāk pastāstīt par savu darba dzīvi un darba uztveri.
Lieta tāda, ka pie savas “karjeras” (skat, kā es izmantoju šo vārdu pēdiņās) es nokļuvu pavisam netīšām. Pirms astoņiem gadiem es sāku strādāt reklāmas aģentūrā !mooz kā jaunākais projektu vadītājs. Nācu no krutas skolas (Stockholm School of Economics in Riga), visiem šķita, ka es jau kaut ko saprotu, ka man kruta izglītība, tātad, vēl jo vairāk bija daudz, ko pierādīt. Šīs aģentūras specifika bija tāda, ka Ēriks Stendzenieks negribēja, lai ņemam lielos producēšanas kantorus reklāmu filmēšanām un visu producējam paši. Līdz ar to reklāmas projektu vadītājs tajā brīdī pārvērtās par producentu un pats organizēja pilnīgi visu saistītu ar reklāmas filmēšanām. Tā pamazām, no mazākām un mazākām reklāmām nokļuvu līdz lielākām un lielākām. Lielāki auga budžeti, atbildības, dārgāka kļuva filmēšanas tehnika, iespaidīgāki laukumi un nofilmētais materiāls. Bet tā īsti mācījusies es šo neesmu – vienkārši kļūdījos tik tālu līdz iemācījos. Pēc trīs gadiem !mooz pārgāju uz aģentūru TBWA, kur teicu, ka nestrādāšu tikai kā projektu direktore, bet gan producēšu arī ienākošās reklāmas, un turpināju savu darbu tur. Esot TBWA nespēju ne ticēt, ka esmu pelnījusi direktores amatu (pēc trīs gadiem reklāmā jau direktore, iedomājies?), ne arī, ka spēju producēt lielākas reklāmas, kuras tur nāca iekšā bieži. Baidījos tiktāl, ka no dažām finansiāla riska dēļ pat atteicos.
Un tad, pēc trīs gadiem, sākās mans ceļš kino. Arī, vismaz manā galvā, sagadīšanās pēc. Kad viens režisors (Jānis Ābele) no viena operatora uzzināja par manu eksistenci un piedāvāja ar viņu strādāt pie viņa mazās filmas (7 miljardi gadu pirms pasaules gada). Kaut kad, kad vinnējām finansējumu, bijām Francijā, kur filmējām pirmās dienas, atceros to kā tagad, ka domāju, ka neko nesaprotu un ko es te vispār daru. Adrenalīns sitas, uztraukums, ka manu kļūdu un nezināšanas dēļ kaut ko neizdarīsim – milzīgs. Tā sajūta ir tāda, ka apkārt arī neviens neko nesaprot, un ka tava nesaprašana liks arī viņiem nestrādāt kā vajag un tad viss aizies grīstē. Tikai sagadīšanās pēc mani kolēģi izrādījās gudrāki par mani un mēs kaut ko uzfilmējām. Pat diezgan labi mazbudžetam, manuprāt. Pēc 7 miljardiem atgriezos aģentūrā, domāju, jābeidz tēlot, ka strādāju kino, jādara kaut kas, ko visi domā, ka saprotu. Un tad atnāca uzaicinājums piedalīties Jelgavā 94, tāds aicinājums, kuram nevarēju pateikt nē. Paņēmu atvaļinājumu un gāju filmēt to. Visu laiku domājot tāpat, ka vienīgais, kas mani izvilks, ir kolēģu zināšanas un spēks.
Kaut kad filmēšanas vidū man piezvanīja tad vēl nezināma kolēģe un tagadējā viena no tuvākajām draudzenēm Madara un uzaicināja koordinēt viņas somu filmu (Dogs Don’t Wear Pants). Nedomājot aizgāju prom no aģentūras un sāku strādāt tur. Pēc tās filmas piepalīdzēju dažiem kolēģiem pie vēl vienas filmas; uzfilmējām arī The Bachelorette epizodi Rīgā, un tad tā pati kolēģe mani uzaicināja uz Igauniju strādāt pie dāņu Pirmā Pasaules kara filmas. Tā pati kolēģe, ar kuru nostrādāju somus. It kā jau tam vajadzētu liecināt, ka es neesmu slikta, bet bažas tāpat palika. Pēc Igaunijas atgriezos Latvijā, uzsākām darbu pie vienas latviešu filmas, bet tagad paralēli uzsākām darbu pie vienas amerikāņu filmas.
Lieta tāda, ka darbs pie katras filmas ir kaut kas jauns. Nekas nenotiek pēc scenārija, mainās saskaitāmie, mainās summa. Vienu brīdi attopies, ka esi paņēmis projektu uz pusmiljonu vai miljonu un tev jāspēj to novadīt. Un vienkārši ej un dari. Un ceri, ka arī citi cilvēki komandā saprot, ko viņi dara.
Tas, ko es ar šo visu gribēju pateikt ir, ka no malas izskatās, ka es saprotu, ko es daru. Bet tā nav. Jo tāda ir visa viltvārža sindroma būtība. Ka tev vienmēr šķiet, ka tas, ko tu esi sasniedzis, ir īstenībā meli, ka tevi atklās un ar kaunu izraidīs no telpas, kur visi gudrie un zinošie sēž. Un viņi visi atklās, ka tu neesi tas profesionālis, ko viņi pieņēmuši darbā, bet vienkāršs cilvēks, kas kļūdās un maldās. Un tad tevi atlaidīs un apkaunos. Tā pati sajūta, starp citu, man ir arī par visiem maniem mūzikas ieteikumiem un pat draugiem. Tā vien šķiet, ka tūlīt tūlīt tev pateiks, ka tu jau neko galu galā nesaproti un neesi īsti nekā vērts un ka labāk draudzēties ar citiem cilvēkiem ar daudz labākām mūzikas gaumēm.
Es atceros, ka pirms uzņemties šo jauno projektu, ar cilvēkiem, no kuriem man ir īpaši bail, mana draudzene man pateica galveno atslēgu kā nejusties kā viltvārdis. Viņa pateica, lai katru reizi, kad man šķiet, ka es neko nesaprotu, sākt uzdot jautājumus. Par tēmu, pat dažreiz atvainoties par varbūt tik vienkāršu jautājumu, bet tos turpināt uzdot, līdz brīdim kamēr viss skaidrs. Pirmām kārtām, jautājumi ir veids kā uzzināt maksimāli daudz informācijas un otrām kārtām, jautājumi nozīmē, ka esi iedziļinājies un kaut ko saproti no savas darbības sfēras. Šodien, kad jutos īpaši viltvārdīga (vai tas vispār ir vārds?), uzdevu miljoniem jautājumu, un, man šķiet, ka apkārtējie sāka uztvert arī mani nedaudz nopietnāk. I am safe another day, nodomāju es. Bet visiem pārējiem viltvāržiem – high five. Es nezinu, kā es nokļuvu tik tālu, bet I’ll fake it, until I make it.