Search
  • Inga Jerzjukova

Trauksme.

Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka tu mirsti? Sirds sažņaudzas, elpa aizsitas, pulss miera stāvoklī pie 140. Jo vairāk sāc par to uztraukties, jo sliktāk paliek. Ja esi kādreiz to piedzīvojis, apsveicu tevi, visi teiks, ka ciet no trauksmes. Tomēr viss nav tik vienkārši, jo miršanas sajūta kā trauksmes izpausme ir aisberga redzamā daļa, jo trauksme ir kuce, tai ir daudz dažādu seju. Tādas, kuras padarīs tavu dzīvi neciešamu bez jebkādas saprašanas par to, kas īsti ar tevi notiek. Ja tā paskatās tagad, trauksme manī dzīvo jau sen. Bet vajag nokļūt līdz noteiktam tipping point līdz vari sev pateikt - nu gan pietiks!


No rītiem es pamostos diezgan mierīga. Brokastis, rīta kafija, varbūt ieslēdzu radio. Pēdējā laikā gan esmu pamanījusi, ka man nepatīk klausīties citu cilvēku sarunās. Man pietiek savu domu galvā, lai vēl piepildītu tās ar svešu čalošanu. Nopurinos un eju uz darbu.


Ceļš uz ofisu vienmēr ir mans happy trip. Kaut kas iešanā ir tik meditatīvs, ka, ja uz darbu vajadzētu iet trīs stundas, es mierīgi varētu darīt arī to. Ejot uz priekšu, diezgan labā ātrumā mainās ainava, līdz ar ainavu arī domas plūst vienveidīgi un pakāpeniski. Šķiet beidzot būšu izvēdinājusi radio diktoru balsis ārā no savas galvas, kad atnāk pirmā WhatsApp ziņa. Te jāpiebilst, ka uz darbu dodos parasti diezgan laicīgi, lai pirmo pusstundu pasēdētu klusumā, apkopotu domas un noskaņotos. Tāpēc ziņa izsit no sliedēm. Ko viņiem vajag? Sāku dusmoties. Ā, nē, sapulce atceļas. Fu. Tad labi. Nomierinos un eju tālāk.


Ir 10:43. Jau stundu mēģinu saņemties garam e-pastam. Tirinu kājas. Jūtu piezogamies nemieru. Sauciet mani par nemieru! Pēc lielās melnās kafijas tases un dienas pirmās iqos cigaretes mani viennozīmīgi varētu saukt par nemieru. Pieceļos, pieeju pie loga. Atceros vienu lietu. Apsēžos. Atkal aizmirstu. Eju atpakaļ pie loga. Pa telefonu karstā līnija. Metu nost telefonu, ar tekstu, ka esmu sapulcē. Sapulcē ar sevi pie loga. Kožu nost ādu no pirkstiem. Ko es aizmirsu? Atceros, nedaudz atslābstu, aizeju atpakaļ pie datora. Atrisinu to vienu lietu, turpinu blenzt ekrānā.


Ir pagājusi stunda. Esmu trīs reizes piecēlusies un atkal apsēdusies. Esmu sakārtojusi savu somu, uzsmēķējusi, noignorējusi vēl divus telefona zvanus. Laiks ķerties pie darba. Ievelku elpu, galvā šaudās simts domas. Izdomāju uztaisīt sarakstu ar lietām, šķiet, ka to ir par daudz. Neatceros, kas tur jāraksta, jo pēkšņi neko vairs neatceros. Galvā kāds kliedz, vai es kliedzu? Ieslēdzu mūziku, tagad kliedzošā balss kliedz līdzi dziesmai. Vismaz.


Sāku rakstīt darba uzdevumus, termiņi spiež, sāku uztraukties, vai visu paspēšu. Kaut kur ap pēcpusdienu adrenalīns iekicko, esmu saņēmusies. Domas ir pieklusušas, varu koncentrēties darbam. No pārlieku liela saspringuma aizslēdzas ciet plecu muskuļi, sāk tirpt roku pirksti. Baidos pazaudēt koncentrāciju, tāpēc darbu pabeidzu.


Klusi nolādu sevi par kārtējo sūdaino darbadienu, un dodos mājās. Atkal 20 meditatīvās minūtes, un šķiet, ka mājas klāt pārāk ātri. Tagad uzdevums relaksēties, ja? Galvā domas sāk šaustīties nepārtraukti. Nāk notifikācijas, jādala uzmanība, jāmēģina atpūsties. Jādara, jādara, jādara.


Sēžu skatos filmu. Paskatos, ka spilveni nav kārtībā, jāsakārto. Kaķim ēst jāieliek. Apsēžos, paskatos telefonā, aizskatos, pazūdu. Paņemu grāmatu, nolieku, paņemu telefonu, nolieku. Pieceļos, apsēžos, apguļos. Neērti gulēt. Neērti savā ķermenī, neērti savā galvā. Eju gulēt, nevaru iekārtoties. Galvā šaudās miljoniem domu, kuras es vairs nespēju saturēt. Es ļauju tām spridzināties kā lētām petardēm Purčikā Jaunajā gadā. Par laimi miegs mani vēl nav atstājis. Pēc pusstundas uguņošanas beidzot aizmiegu, lai pārietu citā savā valstībā, kur kritīšu no ēku jumtiem, bēgšu no apšaudēm, ceļošu pa Amazones džungļiem, lai pēc 8 stundām cikls sāktos no jauna.


Dažreiz es jūtos kā sava prāta cietumnieks.


__________________


Pirms divām nedēļām sāku dzert prettrauksmes zāles, kas man nederēja un trauksmi tikai palielināja, tāpēc jau nedēļu piedzīvoju visu šo efektu x100 stiprāk kā parasti. Tagad man izrakstīja zāles, kas pamatā atvieglo epilepsijas lēkmes, bet tās izmanto arī trauksmes ārstēšanai, jo acīmredzot trauksmei un epilepsijai ir līdzības smadzeņu darbībā. Tas mani nemaz nepārsteidz un arī daudz ko izskaidro. Gaidu efektu jau drīzumā un ceru, ka tā kliegšana manā galvā jau drīzumā pāries.

___________________


Apskatījos tikko, ka gandrīz identisks raksts tapa arī 2020. gada 2. aprīlī. Nezinu, what to think of this. Izlasīt var šeit.






352 views1 comment

Recent Posts

See All