Search
  • Inga Jerzjukova

trauksmainā cilvēka spožums un posts

Vakars. Skaties pulkstenī. 17:25. Ieslēdz seriālu. Paskaties pulkstenī. 17:29. Galvā miljons domu. Neatceries, ko tikko skatījies. Paskaties pulkstenī. Neatceries, ka tikko paskatījies. Paskaties vēlreiz. 17:32. Seriāls apnīk. Aizej uz virtuvi. Atver ledusskapi. Nekas jauns nav parādījies. Ielej dzērienu. Ieslēdz mūziku. Paskaties pulkstenī. 17:37. Varbūt vienkārši iet gulēt? Piezvani draugam, piezvani otram. Paskaties pulkstenī. 17:52. Kāpēc tas laiks tā velkas?


Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka es esmu diezgan trauksmains cilvēks. To ir teicis arī mans psihiatrs, kad pa vidu antidepresantiem, izrakstīja man arī Xanax. Teiksim tā, lai nomierinātu trauksmainās domas manā galvā. Zāles, kuras es negribu lietot un no kurām negribu kļūt atkarīga. Bet kā gan apklusināt to kliedzošo balsi savā galvā, jautāju es, skatoties pulkstenī. 17:59. Nekas nav mainījies. Galvā vēl aizvien kāds kliedz. Varbūt tiešām jāiet gulēt.

Visvairāk pret visām prāta likstām man vienmēr ir palīdzējis darbs. Teiksim tā, esmu ne tikai funkcionējošs alkoholiķis, bet arī diezgan liels darbaholiķis. Vislabāk jūtos tieši tad, kad ir visvairāk darba. Esmu produktīva, laimīga, uzdevumi nāk un tikpat ātri tiek izsvītroti no darbu saraksta. Esmu nepārtrauktā kustībā, kaut kur braucu, tiekos ar cilvēkiem, multitaskoju, daru 100 darbus vienlaicīgi. Un pāri tam visam ir nenormāls adrenalīns darīt kaut ko, ko daudzi citi nedara, dot kaut kādu pievienoto vērtību, radīt mākslu, tā teikt.


Un tad ir šis. 18:05. Uzsmēķēju. Izvērtēju visus savus mazos projektus, kuriem nekad nav bijis laika. Domāju, ko varētu pasākt šodien. Bet nevaru saņemties. Jo deadline nespiež, priekšniecība nebļauj. Bet tā balss galvā, kāpēc tā turpina bļaut? Ieleju vēl vienu glāzi viskija. Pārslēdzu pielisti, kaut kā baigi monotoni aiziet. 18:22. Esmu izkususi pa gultu. Man apkārt varētu pārvilkt krītotu līniju kā tādam līķim pirms izmeklēšanas sākuma. “Nomira no bezdarbības” būtu rakstīts ārstu slēdzienā.


Saņemos vēl vienai glāzei un saņemos darbu sarakstam. Ir jāievieš kaut kāda rutīna. Ir jāiet uz “darbu”, pat ja darba nav. Pat ja tā ir mapīšu kārtošana datorā. Ir kaut kur jāiet. Ir jāiet ārā. Ir jāiet ārā no savas komforta zonas. Vai arī varbūt vienkārši ir jāiet gulēt. Un cerēt, ka rīt būs beidzot tā diena, kad es sākšu kārtot savu dzīvi. Un tāpat attapšos gultā līdz 12:00. Jo kāpēc celties, ja nav īsti kam celties. 21:00. Uzrakstu blogu. Rokas un kājas tirinās. Tās četras sienas mani nobeigs. Varbūt vienkārši jāiet gulēt.




232 views0 comments

Recent Posts

See All