Search
  • Inga Jerzjukova

Piedot sev.

Pēc katra uzrakstīta bloga ieraksta man šķiet – nu viss, esmu sevi izsmēlusi, vai vispār man ir ko teikt? Bet tad pienāk tāds neliels “aha!” moments, ejot uzpīpēt vai braucot pārpildītā autobusā. Un tas “aha” moments šoreiz atnāca, kad sazvanījos ar vienu draugu un pārmetu sev, ka visu pirmo janvāri esmu pavadījusi gultā. Un ka, nespējot to pārdzīvot, šodien ar sparu aiznesos uz darbu, lai kaut nedaudz imitētu jebkādu darbību un šo vainas sajūtu no sevis noveltu.


Es vispār esmu cilvēks, kuram vislabākais darbs sokas augsta stresa apstākļos. Teiksim tā “jo vairāk darba, jo vairāk var izdarīt”. Un kad tas nenotiek, es sāku pārmest sev slinkošanu. Teiksim tā, es nemāku atpūsties, jo tā man ir slinkošana. Kad guļu dīvānā, es redzu putekļus istabu stūros, netīro tējas krūzi uz galda, nepadarīto darbu kalni (kas, protams, nekad nebeidzas) dun man galvā. Un tā tas nemiers krājas.


Īpaši svarīga un arī skaļa tā balss ir šobrīd, kad tikko ir sācies jaunais gads, kad esmu daudz ko apņēmusies, kad esmu daudz ko sev apsolījusi. Un apsolījusi sev esmu daudz. Šogad uz nenoteiktu laiku apsolīju nedzert (jo alkohols ar AD tabletēm strādā diezgan traki), kad esmu apsolījusi netērēt daudz naudas, jo mani tēriņi jau sen ir pārsnieguši manus ienākumus. Kad esmu apsolījusi kopt savas attiecības ar tuvākajiem un ģimeni, iemācīties beidzot neaizmirst vārdadienas un dzimšanas dienas. Esmu apsolījusies daudz vairāk laika pavadīt ārā, būt kopumā veselīgāka savās ēdiena izvēlēs (no AD var ļoti pieņemties svarā). Esmu apņēmusies braukāt pa koncertiem, saturīgi pavadīt laiku, skatīties labu kino, lasīt labas grāmatas. Esmu apņēmusies aizbraukt ceļojumā, sākt savu DJ karjeru (ko ar nelielu izgāšanos izdarīju jau Jaunā gada naktī). Nu, jūs zināt visus šos solījumus, jo daļu no tiem un daļu no citiem esat izdomājuši arī jūs. Jo ir jaunais gads un visu var sākt no sākuma.

Bet ir viena lieta, ko es vēlētos apņemties un kas ir daudz svarīgāk par visu augstākminēto. Tas ir iemācīties piedot sev. Pirmkārt, iemācīties piedot sev to, ka puse no visām Jaunā gada apņemšanām izgāzīsies jau pirmajā nedēļā, otra ceturtdaļa pēc aptuveni trim mēnešiem, un gada beigās paliks labi ja viena. Jo galu galā, apņemšanās ir domātas tikai un vienīgi tam, lai būtu kāds mērķis. Un varbūt no visām tām daudzām izkristalizēsies tieši tā viena, kas būs vissvarīgākā un paliekoša. Un tikpat labi varbūt, ka pēc pāris mēnešiem šīs visas apņemšanās vairs ne tuvu nebūs aktuālas, jo mēs katrs maināmies ik pa dienai un pa stundai.


Un otrām kārtām, es gribētu iemācīties piedot sev savas nepilnības. Piedot to, ka to kūkas gabalu toreiz tomēr apēdu, ka tajā dienā tā sadzēros, ka pēc tam divas dienas nevarēju paiet. Piedot, ka uzrakstīju toreiz savam tam bijušajam, piedot, ka sabļāvu uz mammu. Jo pat, ja jūti, ka mainies un ir uzlabojumi, tev vienmēr būs tendence atlekt atpakaļ, kaut uz mirkli. Un jau tas, ka apņemies kaut ko mainīt, nozīmē to, ka apzinies problēmu, un tas ir visa sākums. Un viena kļūda – tās nekādi nav beigas, tas ir tikai sākums lielām pārmaiņām. Jo neviens nav perfekts, un kļūdīties ir tikai cilvēcīgi.


Tad nu, lūdzu, apņematies šogad būt labāki, veselīgāki, pilnāki ar mīlestību, pilni ar darbiem, jo tieši tas virza progresu, bet iemācieties arī piedot sev tās nelielās atkāpes, mācīties no tām un galvenais – nenokārt degunu, nepadoties un turpināt mēģināt. Un vēlreiz – mīlēt sevi, jo kādam sevi ir jāmīl bez jebkādām ierunām, neskatoties uz visām muļķībām, ko mēs dažkārt izdarām.


P.S. Es tiešām uzrakstīju šodien savam bijušajam. Skaidrā. Mēģinu sev to šobrīd piedot.




36 views0 comments

Recent Posts

See All