Search
  • Inga Jerzjukova

Pazust tevī.

Šonedēļ, kad ir pagājusi nedēļa kopš dzeru antidepresantus, kad nedaudz gribas dejot, dziedāt un principā būt laimīgai (laikam tie antidepresanti ir sākuši darboties), es sapratu to, ka pie psihoterapeita iet man vairs nevajadzēs. Vismaz uz doto brīdi. Jo pēdējais puzles gabaliņš, ko es tik ilgi biju meklējusi, ir atradies, un daudz kas manā galvā ir nostājies savās vietās.


Bija reiz man tāds psihoterapeits, kurš pēc katrām manām neveiksmīgām attiecībām man teica: “Inga, bet kas tev vainas, ka normāls džeks aiziet prom? Tāpat vien jau viņi no siltas vietiņas neaiziet.” Ok, piedod vecīt, neviens te no mums nav normāls, tas tā kā būtu skaidrs. Bet citādāk, tas jautājums mani tolaik nenormāli sadusmoja. Atceros, ka sēdēju un raudāju un teicu, ka nē, viss ar mani ir kārtībā, ka man ir apnicis meklēt vainu sevī un ka lai viņš vienkārši iet ieskrieties. Īsi pēc tam terapiju ar viņu pārtraucu, un līdz ar to apstājās manas terapijas sesijas kopumā. Es biju ļoti dusmīga, jo tajā brīdī jau centos audzēt savu pašapziņu un domāju, ka pie visa vainīgi ir tieši vīrieši (tas tāds foršs aizsargmehānisms, pie visa vainot citus).


Es it kā sapratu, ka manā attiecību modelī pavīd vienas un tās pašas iezīmes, bet man vienmēr bija šķitis, ka tās iezīmes ir, ka meklēju savos vīriešos savu tēvu – distancētu, klusu, atsvešinātu vīrieti, kuram es pa īstam neinteresēju. Jo tā tas vienmēr ir bijis. Bet tajā visā mutulī, saskatot visos vīriešos savu tēvu (cik vienkārši, ne?), kas nebūt nebija nepatiesi, es nepamanīju vienu ļoti acīmredzamu lietu. Meklējot savu tēvu, es neviļus pārvērtos par savu māti.


Nepārprotiet mani. Mana māte ir lielisks cilvēks. Visu mūžu viņa noauklēja divus bērnus, paralēli strādāja, mājās vienmēr bija neaprakstāma tīrība, kārtība, vienmēr bija, ko ēst, vienmēr bija arī ko darīt. Mana māte, kad piedzimām mēs ar māsu, veiksmīgi atsvešinājās no visām savām draudzenēm, no jebkādas savas dzīves, un par lielāko savu dzīves mērķi uzlika rūpēties par mūsu ģimeni, par kopējo ģimenes pavardu, kamēr tēvs ilgas stundas pavadīja darbā. Es ilgus gadus šo uzskatīju par augstākās mīlestības pazīmi. Redz, tev ir ģimene, un tu dari visu, lai par tiem rūpētos. Tu atdotu savu dzīvi tiem. Un tu viņos iegremdējies un pazūdi.


Ar šo attiecību modeli es dzīvoju visu mūžu. Tēvs, kurš ir kaut kur tālu, kura rūpju izrādīšana ir naudas pelnīšana, un māte, kura cenšas būt tik perfekta cik vien var, lai tikai saņemtu mīlestību no savas ģimenes. Jo nekā cita jau viņai nav. Un tas modelis jau it kā strādā, jo ģimene ir kopā. Ģimene funkcionē.


Un tad esmu es. Es turpinu izvēlēties vīriešus, kuri ir atsvešināti, kuri ir iespējams pat neieinteresēti, emocionāli nepieejami. Un man bija šķitis, ka tas ir arī viss. Jāmaina ir tas vīriešu tips, un tad viss atrisināsies. Bet lielākā problēma tomēr bija manī pašā. Šī apziņa atnāca strauji, atnāca sāpīgi un pārsteidza mani nesagatavotu.


Problēma jau bija tajā, ka es gribēju nogrimt savos vīriešos. Iegrimt viņos kā siltā segā un pazust. Es gribēju paņemt no viņiem visu un vēl vairāk. Es gribēju pakārtot visu savu dzīvi viņiem, es gribēju atcelt visus plānus, es gribēju būt vienmēr tur. Es gribēju kaut ko perfektu, kaut ko visaptverošu, kaut ko, kas mani piepildīs, un kurā es varētu iegremdēties pilnībā. Bet dzīve nestrādā tā. Tev nav “otras puses”, ja vien tu pats esi vesels (klišeju klišeja, ne?). Tev ir jābūt savai dzīvei, savai pasaulei, un pirms rūpēties par citiem (tāpat kā ar tām skābekļa maskām lidmašīnās), tev ir jāparūpējas pašam par sevi. Un tā vietā es gaidīju visu pasauli no tiem nabaga vīriešiem, un vīlos katru reizi, kad viņi to man nevarēja sniegt. Un viņi muka prom, jo kā gan viņi var šos “perfektos” sapņus piepildīt?


Pēdējā pile visam šim bija, kad pirms nedēļas atkārtoti satiku savu mūža mīlestību, ar kuru izšķīrāmies pirms laika. Un tāpat man nekad nav bijis miera. Jo viņš “aizmuka”, bet es kā tāda nomaldījusies avs vienmēr tiecos pēc viņa. Un pēkšņi, kad satikāmies, sapratām, ka vairs nekad nebūs. Viņš pat teica, ka mani vairs nepazīst. Ka es vairs neesmu tas cilvēks un esmu sveša. Jā, jo esmu viens vesels un man no viņa vairs neko nevajag. Un tas arī viņam pēkšņi bija svešs, jo mūsu tango bija viņa mukšana un mana pakļaušana. Un tas nu ir beidzies. Man nedaudz ir žēl, jo man pietrūks tās pasaules, kur man viņa pietrūkst. Bet tas viss ir uz labu, jo arī man ir jāiemācās, ka ikvienu nevar pakļaut. Un nevajag arī. Jo katrs mēs esam pats sev cilvēks, un katrs ir pats savas pasaules centrs.


Nesen satiku draudzeni, un teicu viņai, ka “Vismaz vienam cilvēkam uz pasaules ir jāmīl kāds visvairāk, un tam ir jābūt tev pašam”. Tāpēc novēlu jums neiegrimt citos cilvēkos, nepazaudēties, un arī, ja pazaudējies, atrast sevi atpakaļ. Jo ar sevi galu galā ir ļoti interesanti. Un ja ir interesanti, tad arī, ja dzer vienatnē, vienmēr šķiet, ka apkārt superīga kompānija, un ja ar sevi runā skaļi, vienmēr var uzskatīt, ka notiek spraiga diskusija. Novēlu jums atrast sevi un nepazust citos, jo tā simbioze nestrādā, un vari attapties, ka bez otra cilvēka nemaz nevari. Lai arī īstenībā – vari!



73 views0 comments

Recent Posts

See All