Es it kā vienmēr esmu uzskatījusi, ka esmu apveltīta ar lielu emocionālo inteliģenci. Pieci gadi pie psihoterapeita, neskaitāmas pašpalīdzības grāmatas, abnormāli liela pieredze attiecībās ar dažādu līmeņu kretīniem (jūs pat nespējat iedomāties). Bet tāpat dienu no dienas un reizi no reizes es uzkāpju uz viena un tā paša grābekļa.
Esam gājuši tam visam cauri ar psihoterapeitu neskaitāmas reizes, un katru reizi viņš uzdod vienu un to pašu jautājumu: “Inga, nu ko Tu atkal izdarīji, lai viņu aizbaidītu?” Un es sāku domāt. Ko gan es tādu būtu varējusi atkal izdarīt? It kā esmu normāla sieviete. Esmu dzīvojusi pietiekami ilgi, lai attiecībās nekļūtu par fūriju. Es vienmēr atbildu uz ziņām, es neceļu traci, es neapvainojos, bet cenšos konstruktīvi risināt konfliktu, jautājot otram, kā jūtas viņš; izsaku savas jūtas, cenšos atrast kompromisu. Uz papīra esmu diezgan amazing. Un tad jāsāk uzdot otrs jautājums, kas vainas tad tam otram?
Nē, nu tas uzreiz ir skaidrs, ka man absolūti un galīgi nepieciešams, lai tam otram cilvēkam es nepatiktu. Analizējot šo dziļāk, jebkurš spēs pateikt, ka te pie vainas ir nopietnas tētuka problēmas. Protams, ka ir. Ja tēvs ir bijis tik ļoti lielā fonā, ka nācās visu bērnību vārīt sūdus, lai piesaistītu viņa uzmanību, skaidrs, ka visu pieaugušo dzīvi šķitīs, ka uzmanības nepievēršana ir pilnīgi normāla un pat vitāli vajadzīga lieta, lai Inga iemīlētos un sajustos mīlēta. Citādāk tas vienkārši nav interesanti. Un no tā izaug vesela rinda no kretīniskām un nepareizām attiecībām, kur draugi mēdz man teikt, ka viņi fiziski nesaprot, kā es uz savas ādas šo visu spēju izturēt. Jo realitātē, vismaz puse no visām sievietēm, ja būtu manās kurpēs, jau sen būtu to cilvēku pasūtījušas dirst. Es tikmēr ķeros pie salmiņiem, man vismaz ir kāds azarts, ir adrenalīns. Un neredzu to patiesību apakšā. Jo tā dziļā pārliecība ir, ka tam kretīnam dziļi iekšā ir labs cilvēks, un es, vien es, liktenīgā sieviete, spēšu viņu izmainīt.
Atgriežoties pie psihoterapeita jautājuma par to, “ko es atkal izdarīju”, par to es vienmēr ļoti ilgi domāju. Jo, esot liels kontroles frīks, man ir tendence pie visām likstēm vainot sevi. Kāpēc? Jo kamēr es esmu vainīga, es, mainot sevi, spēju mainīt situāciju. Citādāk nāktos atzīt, ka pasaule ir vienkārši sūda bedre, kur tev nav nekādas kontroles pār notiekošo un vari vien peldēt un cerēt, ka tev apkārt nebūs lohi, kuri tevi nepievils, nesāpinās un vienkārši brutāli nepazemos. Bet nesen es sapratu, ka man vienkārši ir jānomaina psihoterapeits, jo, bļa (pardon my French), man ir apnicis pie visa vainot sevi. Labi, mana vaina tur ir, jā, es nepamanīju tos signālus ātrāk, jā, es savā pamatā izvēlos pilnīgi sev nepiemērotus cilvēkus, bet citādāk.. kur tad tā vaina un kāpēc tas vienmēr agri vai vēlu beidzas?
Es pat nezinu, kas tos vīriešus pievelk, varbūt tieši tāpat kā man, intereses trūkums. Bet starp mums ir viena liela atšķirība. Es savu intereses trūkumu atzīstu uzreiz un nevazāju cilvēkus aiz deguniem. Ja es jūtu, ka mani tas cilvēks neinteresē, es vienkārši nespēju egoistiski turpināt tikties, lai apmierinātu kaut kādas savas vēlmes un aizpildītu to tukšumu savā sirdī, līdz “atradīšu to īsto un vienīgo”. Es saprotu, ka katra vīrieša aizsargmehānims ir pašā sākumā jau pateikt “es nemeklēju neko nopietnu”, bet tas nekad otram nestrādā, ja pēc tā seko “man tevis pietrūkst”, “man tik ļoti patīk šis vakars” vai “tu esi tik lieliska”. Tas nevar būt hot and cold, tam ir jābūt tā, ka vai nu ir, vai nav. Visi šie “mēs varam turpināt, bet neko negaidi” nestrādā, jo otrs jau vienmēr turpina cerēt. It īpaši tāds viens, kas ir pieradis vienmēr būt otrajā plānā un vienmēr nemitīgi un uzcītīgi strādāt, lai nopelnītu otra cilvēka uzmanību.
Tāpēc man mācība, jums visiem emocionāli nepieejamiem, lūdzu nestaigājiet apkārt un nebiedējiet citus, bet sēdiet savās emocionāli nepieejamās aliņās. Un vēl jo vairāk, neesiet kā tāda kāju sēnīte, kas aiziet prom un atgriežas pēc laika. Jums pretī arī ir cilvēks, kurš gaida jūsu atbildes un redz katru jūsu “seen” notifikāciju savā sarakstē. Un viņam arī sāp. Un katru reizi viņš riskē, un liek savu sirdi tur ārā, lai kārtējo reizi aplauztos. Un drīz, jau pavisam drīz aizvērs savu sirdi ciet pavisam. Bet jūs tikmēr? Jūs tikmēr jau atradīsiet nākamo upuri, kuru neatgriezeniski sabiedēt.
Comments