Vienu dienu runāju ar manu labu draugu, un viņš man prasīja, kā es jūtos. Es teicu, ka īstenībā, šobrīd man ir ļoti slikti. Biju savā psihoterapijas sesiju pirmajā gadā, un problēmas līda ārā pa visām pusēm. Viņš uz manu apgalvojumu atbildēja ļoti vienkārši: “Inga, wtf, Tev ir abi divi vecāki, viņi ir dzīvi, viņi ir kopā, Tev ir darbs, draugi, nauda, Tu izskaties labi. Kas vispār TEV var nebūt kārtībā?”
Un no malas tieši tā arī tas viss izskatās, vai ne? Nākusi no labas ģimenes, izglītota, simpātiska, komunikabla, ar plašu draugu un paziņu loku, vai šī nav lieliska jauna sieviete? Varētu pat teikt perfekta, ne?
Perfekta. Rekur arī ir tas āķis!
Nē, šis blogs nebūs par to, cik perfekta es esmu. Nebūt. Es gribētu parunāt te par vienu ļoti svarīgu tēmu, un tā tēma ir perfekcionisms. Tiem, kuri nezina, perfekcionisms ir personības iezīme, kad cilvēks uzliek sev ļoti augstus standartus, kā arī kritizē sevi un ļoti asi uztver citu cilvēku kritiku. Es, protams, nesākšu atreferēt to, kā perfekcionisms veidojas un attīstās, es pieņemu, ka katram, kuram tas ir, tas attīstās ļoti atšķirīgi. Es centīšos kaut nedaudz pastāstīt to, kā un ko tas nozīmē man.
Protams, ka stāsts vienmēr sākas ģimenē. Nepārprotiet mani, man ir lieliski vecāki, un es viņus ļoti mīlu un cienu (krievu asinīm ģimene vispār ir viss), bet ir noteikti veidi, kā viņi mani ir pabojājuši. Kā jau mūs visus, to es saprotu. Jebkurā gadījumā, es uzaugu ar mūžīgo sajūtu, ka vienmēr kaut kur citur ir cilvēki (vai citu cilvēku bērni), kuri ir skaistāki, gudrāki, mīļāki pret saviem vecākiem, kuri ir sasnieguši un sasniegs vairāk un kuri noteikti neesmu es. Es savu vecāku domu saprotu, viņi to darīja, lai motivētu mani sasniegt vairāk, censties vairāk un izlauzties uz āru. Piebildīšu, ka manu bērnības laiku mūsu četru cilvēku ģimene nodzīvoja vienistabas dzīvoklī Bolderājā. Pēc tam sekoja cītīgā latviešu valodas mācīšanās (bērnudārzs un pirmās klases) un tad stragls, lai tiktu RV1Ģ (tiku) un vēlāk iestāšanās SSE Riga (ar otro reizi). Viņi mani stūma un stūma un vilka, lai es no punķaina Bolderājas sīča nokļūtu, nu, pa lielam augstākajās Latvijas aprindās. Vismaz viņuprāt. Papildus tam, katras brīvdienas tika pavadītas, skrupulozi tīrot un pārtīrot visu dzīvokli (vēlāk māju), bet katra mana potenciālā pretošanās, vai nu tā būtu ģērbšanās stila izmaiņa, vai jaunu, ne tik sabiedrībā pieņemto draugu ienākšana, tika ņemta pretī ar lielu pretestību. Vecāku autoritāte man bija liela, un sarāvu saites ar viņiem es tikai nesen. Es runāju par tām emocionālajām saitēm, kad beidzot nebaidos uztaisīt tetovējumu (nedaudz jau baidos), un varu skaļi viņu klātbūtnē nolamāties. Viss pirms tam bija tikai un vienīgi ar viņu atļauju un svētību (vai ļoti cītīgi slēpjot no viņiem visas savas “nepilnības”).
Bet jebkurā gadījumā – lai cik perfekta es viņiem neizdarītos, pat, ja es pildīju visu, ko viņi gribēja un kļuvu tieši par to, par ko viņi mani audzināja – nemainīja to, ka tāpat kaut kur, vai nu vecāku draugu vai kādu radinieku lokā bija bērni, kuri kaut kādā ziņā bija labāki par mani. Un viņi to nebaidījās atkārtot atkal un atkal.
Un kas tad tur, tu teiksi. Kas vainas būt motivētam? Kas vainas tiekties pēc labākā? Ko tu, Inga, te atkal radi problēmas no nekā?
Es uzdošu jautājumu pretī. Ko jūs redzat, kad skatāties spogulī? Kādas ir jūsu sajūtas, kad iepazīstaties ar jauniem cilvēkiem? Gandarījums, prieks? Bet, kad pavadāt laiku ar esošajiem draugiem? Jūs aizmirstāties un baudāt lielisku kompāniju? Man tas viss diemžēl iet secen.
Tagad pastāstīšu, kā dzīvo perfekcionists. Perfekcionists nekad, nekad, nekad nav apmierināts. Pirmām kārtām, viņš nekad nav apmierināts ar sevi – ar savu izskatu, ar saviem sasniegumiem, ar savu vidi. Varbūt es arī pērku visas jaunās, skaistās un spīdīgās lietiņas un drēbes, bet to es daru tikai un vienīgi, lai notušētu visu pārējo, kas man, pa lielam, sevī besī. Aiz visiem iPhoniem, Adidas, RayBaniem ir viens ļoti par sevi nepārliecināts cilvēks. Viņam vienmēr šķiet, ka viņš ir izgāzies darbā, ka priekšniekam viņš nepatīk, ka viņš nedara darbu pēc savas labākās sirdsapziņas, ka viņš var labāk. Vienmēr var labāk. Tas ideāls jau vienmēr kaut kur tur ir, bet nekad nav sasniedzams. Bet tas nekas, vismaz aiz sava “ideālā” izskata viņš paslēpj savas nepilnības un pārējie to neredz. Jo vēl šausmīgāk par paša domām ir atklāta kritika. Perfekcionists necieš kritiku, jo viņš jau visu to zina; viņš jau zina savu [nepilnīgo] vērtību, un nekas nav sāpīgāks, kā kāds cits, kas to visu pasaka skaļi.
Savstarpējās attiecībās šis perfekcionisms tomēr izpaužas daudz trakāk, jo perfekcionistam ir grūti dzīvot pašam savā ādā. Bieži vien viņam ir sajūta, ka viņš pats sev besī. Iedomājies, tu piecelies no rīta, un tu pats sev besī. Un tā katru dienu. Tu neesi perfekts. Tu esi tikai cilvēks. Tev izmetas pumpa, tev nosmērējas apģērbs, tu paklūpi uz ielas, tu nopirdies miegā, tu esi cilvēks. Kas tad tur? Tu taču esi tikai cilvēks. Bet tādam perfekcionistam tas nozīmē sabojāt savu tēlu citu cilvēku acīs. Neatgriezeniski sabojāt. Jo tava vērtība rodas tikai un vienīgi no plusiem un mīnusiem, ko tu nopelni. Pašam par sevi tev vērtības nav.
Tas pats notiek arī ar draugiem. Tu aizej iedzert un visu laiku domā, ka tu besī arī viņiem – ka tavi joki nav smieklīgi, ka tu izskaties muļķīgi. Tu visu laiku centies paskatīties uz sevi no malas, ieiet viņu ādā, lai tikai redzētu – nez ko viņi redz? Tad tu centies viņus apburt ar saviem stāstiem, runāt par sevi, apliecināt sevi – paskaties, te nu es esmu, es, es, paskaties uz mani, novērtē mani, pamani mani! Un tikmēr viņiem no malas tikai šķiet – vai, paskaties, cik atraisīts, brīvs un par sevi pārliecināts šis cilvēks ir. Izskatās, ka šim nu gan dzīvē paveicies! Nudien!
Tāpēc pacelsim glāzes par visiem perfekcionistiem! Pacelsim par to, lai viņi (un arī es), beidzot iemācītos sadzīvot ar to, ka perfektums pastāv tikai teorijās un pasakās. Un pārējiem novēlu – mīliet un cieniet viens otru nevis kaut kāda iemesla dēļ, bet vienkārši, jo viņi ir, lai parādītu, ka ar to ir pilnīgi pietiekami.
P.S. Pēc pirmreizējās ieraksta publicēšanas to esmu to rediģējusi jau kādas 3 reizes. Jo nav perfekts. Un tāpat vēl šķiet, ka nav.