Search
  • Inga Jerzjukova

Novēlējums jaunajā gadā. Sev un arī tev.

Gads tuvojas izskaņai, un parasti ir pierasts atskatīties uz pagājušo gadu, varbūt arī visiem iepriekšējiem, un kaut ko no tā visa iemācīties. Tāpēc arī man šis laiks ir liels pārdomu periods. Kopumā var teikt, ka es pa šo gadu esmu ļoti augusi. Kā jau es iepriekš biju teikusi, būšana Igaunijā pusgadu, prom no visiem, mani ļoti izmainīja – jūtos daudz labāk iekšēji (neskaitot nelielas ķīmiskas kļūmes galvā, kuru dēļ tagad dzeru antidepresantus), arī mans izskats man patīk daudz vairāk, neskatoties uz to, ka antidepresantu dēļ jau jūtu kā sāku pieņemties svarā. Bet ne par to ir stāsts.


Kaut kad nesen runājām ar draudzeni par lielākām nožēlām dzīvē. Un mans dzīves moto ir, ka es cenšos nekam neteikt nē. Es cenšos ņemt visu, kas nāk pretī, kā iespēju – es eju iekšā lielākos vai mazākos projektos, es cenšos iepazīties ar jauniem cilvēkiem, cenšos mēģināt kaut ko jaunu arī. Teiksim tā – es labāk nožēloju kaut ko, ko es esmu izdarījusi nekā to, ko neesmu. Un tā esmu vienmēr gājusi pa dzīvi.


Bet atgriežoties pie draudzenes jautājuma, man ir viena liela nožēla dzīvē un tā ir – laicīgi nepateikt “nē”. Bija reiz man tādas attiecības, kurās notika pilnīgākā emocionālā vardarbība vairāku gadu garumā. Stāsts ir garš un sāpīgs, to es publiski ļoti negribu cilāt. Bet es vairāku gadu garumā vienam cilvēkam ļāvu pret sevi izturēties tā, kā viņam nevajadzēja un kā viņš nedrīkstēja pret mani izturēties. Tā kā tajā brīdī man bija ļoti zems pašnovērtējums un man šķita, ka sievietes vieta ir tur, kur tā ir, – zem vīrieša tupeles, tad es to visu ļāvu. Un jau vairākus gadus nespēju to sev piedot. Un vēl jo vairāk, es neaizgāju no viņa pirmā.


Pēc šīm attiecībām, kad biju absolūti emocionāli traumēta, man bija šķitis, ka tādu, kāda es esmu, neviens vairs nespēj mīlēt, tā arī turpinājās tas scenārijs kā tāda norma – atrast cilvēku, pieķerties pie viņa un ļaut, lai lietas notiek tieši tāpat. Tas ne vienmēr nozīmē, ka vīrieši bija emocionāli vai fiziski vardarbīgi, bet tas vienkārši nozīmēja to, ka es ļāvu viņiem darīt to, ko parasti nevienās veselīgās attiecībās neviens neļautu. Un tas atkārtojās atkal un atkal, kad galu galā viņi aizgāja un atkal jau es sev uzdevu vienu jautājumu – bet kā es varēju šo visu ļaut un jau agrāk nepateikt “nē” un nepasūtīt šo cilvēku trīs mājas tālāk? Kaut kā pa šo gadu tas ir nedaudz mainījies un šo savu patternesmu iemācījusies nedaudz lauzt. Soli pa solim, pagaidām pa ļoti maziņam, bet mainot sevi.


Un te ir ar arī mans novēlējums sev un arī tev. Nekad ne par kādu cenu neļauj, lai kāds izturas pret tevi tā, kā tu to neesi pelnījis. Un mācies šo visu arī atklāti pateikt un īstajā laikā aiziet prom. Jo dzīve ir pārāk īsa, lai justos nelaimīgi vai nepilnvērtīgi. Katrs pats par sevi ir cilvēks, un katrs ir pelnījis būt mīlēts tieši tāpēc, ka tas cilvēks vienkārši ir. Nevis tāpēc, ka viņš ir skaists, slaids, bagāts vai veiksmīgs. Un ja ar tevi tam otram nepietiek, tad pasaulē vienmēr būs cilvēki, kuri tevi mīlēs tāpat vien. Tāpēc sāc mīlēt sevi un aizej. Un tici man. Būs tikai labāk.



20 views0 comments

Recent Posts

See All