Search
  • Inga Jerzjukova

Nepazaudēt sevi.

Sēžu tumšā dzīvoklī. Mans mīļākais cilvēks guļ, un viņam nav ne mazākās nojausmas par manām domām un sajūtām. Tas mani nedaudz satrauc, aizrauj un arī atbruņo.


Redz kā, vismaz puse no šī īpašuma sīkumiem ir viņa. Es redzu viņa izvēlētās mēbeles, viņa gadžeti stāv uz galda, viņa golfa nūjas atbalstās pret viņa izvēlētām mēbelēm. Bet tomēr te es esmu. Viena pati, neatkarīga no viņa.


Es. Cilvēks, kas pirms 363 dienām nojauta par viņa eksistenci, bet nekad nebūtu domājusi, ka mūsu realitātes sadursies, lai veidotu kaut ko vienotu un veselu.


Man šķita, ka esmu sērijveida "single person". Lai arī kā man nešķistu, ka es spēju izveidot attiecības, galu galā es vienmēr esmu bijusi viena pati. Pati par sevi. Un pie tā cilvēki pieaug. Pie tā, ka galu galā var uzticēties tikai sev. Pie tā, ka nevienam nekas nav jāpaskaidro. Pie tā, ka tavs dzīvoklis vienu dienu var pārvērsties par dzertuvi visiem taviem paziņām, un nākamajā mirklī tu izdzīsi visus no turienes ārā un ieslēgsies tur uz mēnešiem kā cietoksnī un nelaidīsi nevienu iekšā. Un mainīsi tās domas katru nākamo dienu, un neviens tev neko par to nevarēs pārmest.


Tagad tev jātēlo normāls cilvēks. Tagad vairs nevar trijos naktī pamosties no bezmiega un aiziet uz virtuvi smēķēt, dzert viskiju, lietot narkotikas un domāt nepiedienīgas domas. Vai varbūt tomēr var? Vai var tam cilvēkam atklāt visus sīkumus? Arī sapņus, kur jau trešo dienu slīksti, un mosties aukstiem sviedriem, griežot zobus tā, it kā rītdienas nebūtu? Vai pēc gada piedienas atklāt lietas tā? Vai piedienas atklāt, ka tad, kad nevari runāt par lietām, tās izliec blogos? Vai sadzeries vīnu un klausies City and Colour? Vai tā daļa ir ok?


Vai man ir bail? Jā.


Vai man gribētos vienkārši saņemties un būt labai draudzenei? Jā.


Vai man gribētos nedomāt par šo visu? Jā.


Vai es gribētu būt vienkāršāka? Jā.


Vai es jebkad būšu?


Diemžēl nē.


Man patīk celt glāzes. Tāpēc šī ir par tevi. Un mani. Un visiem tiem, kam bail.


Ja tu gribēji mācību, te tās nebūs. Jo es neesmu visu zinoša. Par sevi es zinu tikai tik daudz, ka es pēdējos 10 gadus centos sevi iemīlēt. Tas nāca sāpīgi, pat neiedomājami. Un beidzot es to sasniedzu. Un tieši tajā mirklī, kad es to izdarīju, es iemīlējos. Un iemīloties es atvēru sirdi un sabijos no potenciālām sekām. Un sabijos no tā, ka man tagad ir jābūt kaut kam, lai būtu kaut kam viņam.


Galu galā, mīlot es pazaudēju visus savus aizsargus. Pazaudēju visus savus aizspriedumus. Pazaudēju visu savu spītību, dusmas, to, kas man šķita, ka mani padara par mani. Un kas es tagad esmu? Viens mīlošs burbulis, kuram bail, ka tas pārplīsīs. Jo kā tagad tas izskatītos, ko?


Hei, šīs ir bijušas lieliskas 36gandīz4 dienas. Un būs vēl. mīu.








454 views1 comment

Recent Posts

See All