Search
  • Inga Jerzjukova

Nāvi 2021. gadam.

Updated: Dec 31, 2021

Savu pirmo uzbraucienu pieaugušā vecumā sociālos tīklos saņēmu, ka tikko atkal sāku rakstīt un kļuvu kaut cik ievērojama tviterī. Pamanīju, ka savos 27-28 gados nu jau esmu piemesta pie jauniešiem-ne-relevantām, vīriešu-biedējošām, konservatīvo-sieviešu-nīstām, kaķus-auklējošām, bezbērnu, bezattiecību, tātad kaut-kas-ar-viņu-noteikti-nav-kārtībā trīsdesmitgadniecēm. Lieki teikt, ka aizvien vairāk iepazīstoties ar lieliskām tvitera trīsdedesmitgadniecēm, sapratu, ka esmu priviliģēta būt viņu lokā - visas man apkārt esošās trīsdesmitgadnieces tviterī bija ar ļoti pārliecinošiem viedokļiem, viņas prata aizstāvēt savas tiesības, bija veiksmīgas karjerā vai savos hobijos, spēja to visu apvienot ar ģimenes dzīvi un atpūtu, un galvenais, savos trīsdesmit, atkarībā no paaudzēm pirms mums, uzturēja aktīvu sociālo dzīvi.


Pamazām, nemanāmi, esot tieši es pati, caur asprātību un nelielu pašironiju, audzējot savu sekotāju skaitu, nāca arī pirmie heiteri. Lieki teikt, ka toreiz bijām maza un cieša sieviešu komūna, ātri vien visus nelabvēļus apkarojām, lai varētu turpmāk strīdēties par desmaizēm un vīriešiem uz skūteriem (atzīšos, es pilnībā kļūdījos par elektroskūteriem toreiz, jo tagad ar lielāko baudu abi ar Rihardu ikdienas gaitās dodamies ar elektroskūteriem - it's loads of fun). Tomēr pēdējā laikā notiekošā tendence internetā mani ļoti biedē, jo tāda sajūta, ka viss internets nedaudz jūk prātā, un viss ar ļoti ciešu cilpu ap kaklu saslēdzas tieši divdesmit-trīsdesmitgadīgu dāmu norakšanā.


Atzīšos, ka es pati neesmu nekāds zelta gabaliņš, un man pašai arī vajadzētu pamācīties nenodirst sievietes man apkārt, un tieši tāds būs mans mērķis nākamajam gadam, kā arī, godīgi sakot, visam atlikušajam mūžam. Atstāsim sieviešu izvēļu, apģērba un dzīvesstila, dzīves izvēļu kritiku deviņdesmitajos, jo it didn't age well. Ko man tas mainīs, ka es kārtējo reizi pasmiešos, ka Elīna D. nav pareizi uzrakstījusi vārdu komplekts? Viņai ir veiksmīgs bizness, viņa dara savu lietu - lai dara! Ko man dos tas, ka pasmiešos par kārtējo zelteni, kas ir OnlyFans? Lai jau ir! Vai meiteni, kas "par džeka naudu ielika pupus"? Es tikai vairošu tieši to nevienlīdzību un agresiju, pret kuru es cīnos. (Taisnības pēc jāpiemin, ka es pilnīgi atbalstu sabiedrības kritiku par izvēlēm startēt konkrētās politiskās partijās, izvēli nevakcinēties vai izplatīt klaju dezinformāciju - es te nerunāju par to).


Kļūstot aizvien populārāka savā šaurā tvitera burbulī 2020. gadā nokļuvu cehs.lv gada cilvēku topā. Nokļuvu tur ar diezgan fantastiskām dāmām - Nikolu, Natāliju, Selmu, Ofēliju, Spīganu, blakus tādiem vīriešiem kā Aldis Gobzems, Ēriks Stendzenieks, Ivars Lipskis, Viesturs Rudzītis, Jānis Pļaviņš. Par ko? Viņuprāt, par lielīšanos ar kino sasniegumiem. Jo, redz, kā sanāk. Ja sieviete izmanto savu platfomu, lai popularizētu savu paveikto, viņa principā ir vienā maisā ar augstākminētiem personāžiem - dezinformātoriem, populistiem kā arī atmiņas ūdens tirgoņiem. Atceros, ka toreiz par to ļoti pārdzīvoju, bet, lai neviens to neuzzinātu, ar lepnumu pateicos ceham tviterī par to, ka iekļāva mani gada topā - kāds gods, kāds prieks. Iekšā nedaudz gribēju ielīst kādā dziļākā alā, jo acīmredzot dalīties ar saviem sasniegumiem savā burbulī vairs nevarēju.


Jāatzīst, ka man ir ļoti daudz vairāk paveicies ar manu tvitera burbuli, nekā manai dažai labai tvitera-kolēģei. Man ir tāda sajūta, ka daudzi seko lieliskai režisorei Alisei Zariņai, lai tikai kārtējo reizi uzdirstu viņai par feminismu pie jebkura viņas ieraksta, iesaistot tur lētus epitetus par neglītām-feministēm-ar-kurām-neviens-negulēs. Tieši to pašu novēroju lieliskās, garā stiprās un ārkārtīgi sirsnīgās tekstu autores Ances Tarvidas lentā. Esot atklāta un daudz runājot par savām attiecībām ar ēšanu, īstenībā arī ilgi pirms tam, esmu lasījusi tik aizskarošus tekstus, ka man mati cēlās stāvus. Jāpiemin arī mana mīļā, fantastiskus panākumus viesmīlības jomā guvusī Nikola Krištopāne, kura pie katra raksta par darbu saņem pārmetumus par to, ka viss viņas bizness ir vecāku nopelns. Te man rodas tikai viens jautājums - ja tev tik ļoti besī otrs cilvēks, kāpēc tu viņam seko? Kāpēc sēdi, trigerojies un tad uzbrauc? Tas iedod kaut kādu release? Paliek labāk pēc tam dzīvot savu dzīvi?


Gāja laiks, tēmas par kino izsīka, viss jau šķita izstāstīts, un manas tvitera komunikācijas centrā atgriezās mūzika (šogad vairāk pievērsos savam hobijam - DJošanai), nopirkām fantastisku kaķīti, daudz tvītoju par ikdienu. Kur zini, kur nē, trīs mēnešu laikā, no trim dažādiem cehistiem saņēmu low key uzbraucienus par to, ka "arī meņkām jāuztaisa pleiliste", vai "visiem jau apnicis Hārdens, kinofakti un mūzika". Lieki teikt, ka tajā laikā vai vēl pirms tam tiku aicināta publiski runāt par kino dažādos podkāstos, raidījumos un lasīt vieslekcijas, kā arī spēlēt privātus un publiskus DJ pasākumus. Šie pārmetumi šķita un vēl aizvien šķiet tiešs uzbrukums tam, kas es esmu. Un lai arī Rihards noteikti man šobrīd teiktu (čau, Rihard!), lai nedodu viņiem clout un vispār viņus nepieminu, bet man ir apnicis savus aizvienojumus noklusēt un neizteikt, tikai tāpēc, kā pareizi Alise Z. teica šodien, lai neparādītu, ka man rūp. Jo man rūp. Es esmu cilvēks, kas cenšas darīt savu lietu, kas cenšas būt atklāts, un kuram cenšas šo liegt. Kāpēc? Es tā arī nesaprotu.


Paturpinot par drosmīgajām sievietēm, šajā gadā ir atklātas ļoti daudz nepatīkamas lietas par vardarbību pret sievietēm, par pāridarījumiem, un visvairāk man ir žēl redzēt sabiedrības attieksmi pret šiem publiskajiem paziņojumiem. Ņikoforenko ir jāsēž cietumā, viņam jāatņem licence. Policijas izmeklēšanu pelnījis Pārups, tāpat bez jebkādiem rezultātiem beidzās Strūbergu keiss (lai arī saprotu, ka pats ex-pāris par to runāt vairs nevēlas, tā kā cerams, ka tur viss ir kārtībā vismaz bērnu atbalsta ziņā). Bet ar tām situācijām es ceru, ka strādā instances. Tikmēr es gribētu publiski padirsināt regulāro interneta lietotāju, kas šīs situācijas komentē. Kā sievietes, tā vīriešus, kā liberāļus, tā konservatīvos. Bez jūsu gudriem jautājumiem, ka "ja neaizgāja, varbūt patika", vai "gan jau, ka ārsts negribēja ar viņām gulēt, tāpēc šīs 17 sievietes par viņu uzrakstīja iesniegumu polcijā" var mierīgi iztikt. Tāda sajūta, ka #metoo ir noticis visur, tikai ne Latvijā, jo mēs vēl aizvien vainojam upuri par neaiziešanu, par bailēm no stāstīšanas, par atgriešanos. Mēs smejamies vai jokojam, jo mums ir neērti, un mēs nemākam ar to dealot. Lai arī tā vietā būtu jāpajautā "Kā es varu palīdzēt?" vai "Kā man labāk rīkoties, ja es sastopos ar vardarbības upuri?". Es pati četrus gadus biju emocionāli vardarbīgās attiecībās, par kurām neviens nenojauta. Un arī tad, kad pēc diviem gadiem, kad biju ilgi bijusi terapijā, nolēmu pāridarītājam pateikt visu, ko piedzīvoju, viņa atbilde bija "bet tu arī nebiji zelta gabaliņš". Jā, acīmredzot tas bija pietiekami, lai bullyjotu mani, līdz apziņai, ka no manis visi aizies, ka es neesmu nekā vērta, ka esmu grīdas lupata un ka visas lietas, kas notiek nepareizi, ir kaut kā mana vaina. Ik pa laikam tā apziņa uzpeld atpakaļ, lai arī cik veiksmīga, neatkarīga un mīlēta es nebūtu.


Kā tur saka - latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis? Tā ir pilnīga taisnība, un es vairs netaisos būt daļa no tā.


Nē, es nepametīšu sociālos tīklus, man pārāk ļoti patīk tas connection, kas man te ir ar vairākiem cilvēkiem. Man patīk dalīties ar to, kas man ir svarīgs, man patīk jums taisīt jaunas pleilistes. Bet es netērēšu savu laiku uz visiem tiem heiteriem, kas cenšas uzkāpt augstāk uz citu cilvēku rēķina. Unfollow. Mute. Block.


Pacelšu glāzes pirmām kārtām par visām spēcīgām sievietēm man apkārt - par Mairitām, Katēm, par visām izdzīvotājām un neklusētājām! Pacelšu glāzi par vairāk iekļaujošu sabiedrību, par pozitīvāku burbuli, kur mēs svinam viens otra sasniegumus, dalāmies ar labo un slikto un saņemam atbalstu, kas nepieciešams. Un visus pārējos - uz skaisto pludmali Nahui.




901 views0 comments

Recent Posts

See All