top of page
Search
  • Writer's pictureInga Zeile

Mans UDHS (t) stāsts

Pirms sākt, ir svarīgi pateikt, ka pieredze aprakstīta šeit ir subjektīva un to nevajadzētu izmantot kā diagnostikas metodi. Daudzi no simptomiem, kurus minu, ir lasīti grāmatā "Driven to Distraction" vai psihiatru rakstos, bet daļa no tiem ir novēroti un “pārbaudīti” UDHS online forumos. Motivācija šim rakstam ir pašai sev sastrukturizēt haosu, kas valda manā galvā un dzīvē. So here it goes.

Daudzi cilvēki, kuriem tiek atklāts UDHS, stāsta, ka viņiem visu laiku ir bijusi sajūta, ka kaut kas vienmēr “nav bijis kārtībā”. Manā gadījumā, es nezinu, vai man vienmēr ir gribējies būt special snowflake, bet skaidrs, ka tāda sajūta bija arī man.

Esmu vienmēr bijusi ļoti aktīvs bērns. Dzīvojot Bolderājā, vienmēr bija iespēja iekļūt nepatikšanās, spēlējoties pamestās rūpnīcās, kāpjot kokos vai lecot no otrā stāva apšaubāmā zālājā. Klasē es vairāk draudzējos ar puikām, skraidot un spēlējot augstāk par zemi, bet stundās populārākā piezīme bija “Stundās sarunājas”. Mākslu skolu es nepabeidzu, jo vienkārši vienu brīdi to sāku bastot, bet visi pārējie hobiji apnika pēc aptuveni pusgada. Istabā valdīja nekārtība, kas pamatā translējās plauktos un atvilktnēs, lai noslēptu haosu no vecākiem. Pa dzīvi gāju ar “happy go lucky” atmosfēru, kur ar atjautību un pozitīvu outlook varēju izbraukt cauri gandrīz visam.

Vidusskola un universitāte pagāja lielā izklaižu un neizgulēšanās mutulī, kad katru vakaru izklaidējos, tad aptuveni 22.00 stresā sāku mācīties, mācījos līdz 02.00, cēlos 06.00 un stundās un lekcijās vienkārši gulēju. Universitāti pabeidzu, bet biju viena nenolikta eksāmena (Financial Economics) attālumā, lai paliktu uz otru gadu. Bet ar lepnumu izbraucu un pabeidzu. Kā pati par sevi tobrīd teicu, es esmu vienmēr bijusi viduvējība starp labākajiem. I could not be bothered piepūlēties vairāk un būt izcila mācībās, izņemot tos pāris priekšmetus, kas man tiešām patika un interesēja (ja pareizi atceros, tad antropoloģijas priekšmetā biju viena no top kursā, bet that’s about it).


Tālāk sekoja pieaugušo dzīve as per usual, pirmais darbs, karjeras izaugsme jau no paša sākuma, algas pielikumi, lielāki projekti, lielāka neatkarība dzīvē. Pamazām pārvērtos par absolūtu darboholiķi, darbs pārņēma visu manu dzīvi. Pelnīt, tērēt, pelnīt, tērēt. Jau iepriekš rakstīju te par savu šausmīgo atkarību no naudas tērēšanas, ko ilgi slēpu no visiem man apkārt, regulāri dzīvojot tuvu vai pāri saviem līdzekļiem, vairākas reizes nedēļā iepērkoties fast fashion veikalos.


Jums varētu šķist, kāpēc es šo visu? Bear with me, šis viss pie kaut kā ved.


Profesijas nomaiņa no reklāmas aģentūras uz kino iedeva man jaunu elpu. Strādāju vēl vairāk, stresoju vēl vairāk, bet sajūta arī, ka lidoju. Neveiksmīgas attiecības sekoja vienas pēc otras, tāpēc darbs deva nepieciešamo adrenalīnu un attīrīja galvu no liekām domām. Vienu brīdi par attiecībām kā opciju pārstāju domāt pavisam. Man bija darbs, draugi, un, godīgi sakot, ļoti daudz vīna. Pašiznīcināšanās tajā brīdī bija ļoti aktuāls temats, smēķēju daudz, dzēru daudz, gulēju ilgi un ļoti daudz sevi žēloju. Katru pirmdienu apsolīju dzīvot jaunu dzīvi, katru piektdienu sēdēju pie viskija glāzes un domāju, kāpēc nepildu sev dotos solījumus.


Pēc laika nonācu psihiatra krēslā. Vēl aizvien atceros, ka teicu viņam, ka man galvā ir pārāk skaļi. Visu laiku pārāk daudz domu, visu laiku kaut kas tur kliedz un iekšā ir pilnīgs nemiers un haoss. Šis bija pēc pirmā lielā kino projekta beigām, kad bija atslābums, vajadzēja varēt atpūsties, bet es pārstāju gulēt un mūžīgi uztraucos, ka nākamā lielā projekta nebūs. Man izrakstīja antidepresantus un xanax, uz kuriem pavadīju nākamo pusotru gadu. Palīdzēja, es beidzot gulēju, bet arī dabūju milzīgu xanax atkarību, no kuras bija ļoti grūti tikt vaļā.


Nākamie gadi pagāja gandrīz bez apstājas, krāvu vienu projektu pa virsu nākamajam, bez pauzēm un atvaļinājumiem, biju riktīgā zirgā, bet pamanījos arī izdegt, kad, pēc kārtējā projekta beigām, sākās tādas panikas lēkmes un trauksmes, ka padzīvojos RPNC. Gadu vēlāk, es vēl aizvien eju terapijā, kas ir labākais, kas ar manu mentālo veselību ir noticis, vairs nedzeru antidepresantus un dzīvoju diezgan stabilu dzīvi. Bet tāpat bija sajūta, ka kaut kas īsti nav līdz galam kārtībā. Meklējot atbildes uz sava prāta jautājumiem, nonācu neirologa krēslā. Tas bija pirms pusotra mēneša. Mani ļoti interesēja uzzināt, kāpēc manas smadzenes ir tik, pēc manas saprašanas, “aktīvas”, kāpēc man ir tik daudz domu, kāpēc es nevaru atslābināties, kāpēc visu laiku veidoju tik daudz negatīvu scenāriju, kāpēc ikdienā cīnos ar trauksmi un kāpēc vienkārši nevaru būt laimīga.


Lasot informāciju par pieaugušo UDHS, vienmēr šķita, ka tas nav par mani, jo fokusā visu laiku tika likti simptomi par nekārtību, haosu apkārtējā telpā, nespēju organizēties un iesākt darbus, laika izjūtas trūkumu, tā saucamo daydreaming, solījumu nepildīšanu un sliktām sekmēm skolā un darbā. Tradicionāli, izskatītos, ka nekā no šī man nav. Tad kāpēc tāda diagnoze?


Tātad, sēžu es neirologa krēslā, stāstu visu savu dzīves stāstu, kur, jā, ir atkāpes no normas, bet pieņemot, ka mēs visi esam dažādi, daudziem ir šīs pašas atkāpes lielākā vai mazākā mērā, ilgākā vai īsākā laika posmā. Izstāstīju dzīvesstāstu, pildīju lielu daudzumu ar testiem, un kaut kā tas viss salikās kopā. Galvenais jautājums, uz ko man vajadzēja atbildēt ir, cik nopietni ir tie simptomi, ko pati aprakstu, cik tie ir ilgi un cik traucējoši ikdienas dzīvei. Kā es klausījos vienā podkāstā, katram ir bijuši mirkļi, kad trūkst motivācijas, kad ir bēdīgs noskaņojums, kad ir liels stress. Tas nebūt nenozīmē, ka mums visiem ir UDHS, depresija vai trauksme. Visu ieliek perspektīvā simptomu nopietnība un ilgums. Un es šos simptomus esmu piedzīvojusi, godīgi sakot, lielāko daļu no savas pieaugušā dzīves.


Piemēram, mans nopietnākais un traucējošākais simptoms vienmēr ir bijis troksnis manā galvā, kur domas lido ātri un daudz, tā, ka es nevaru sakoncentrēties un noķert nevienu no tām. Tas noved pie trauksmes, jo prātā ir haoss. Visi uzdevumi ir vienlīdz svarīgi, visas domas ir vienā svarā, es apjūku un nogurstu no tās nekārtības un man ir ļoti grūti sakoncentrēties. Īpaši tas izpaušas atpūtas mirkļos, kad varētu baudīt mākoņus debesīs, bet manas smadzenes veido simtiem potenciālu slikto scenāriju, veido neizdarīto darbu sarakstu un uztraucas par nākotni, kas nav pienākusi. Daydreaming ir interesants termins, jo tas varētu likt domāt, ka cilvēks sapņo par labākiem laikiem, bet realitātē tas nozīmē kaut ko pavisam citu. Tāda sajūta, ka manas smadzenes ir ūdens ļoti straujā upē, kur es esmu tikai pasažieris un varu plūst līdzi prāta domu gājienam. Varu pārlasīt vienu grāmatas lapaspusi desmit reizes, bet domāt par to, ka kaķi jāved pie vetārsta, sarunāties par mūziku, bet prāts tikmēr uztraucas par nākamo DJ pasākumu, kur pēc nedēļas jāspēlē. Varu aiziet gulēt, un stundām ilgi palikt nomodā, uztraucoties par savu tuvinieku veselību un modelēt scenārijus, kas notiks, ja kāds no viņiem negaidīti nomirs. Daydreaming my ass. Tajā pašā Driven to Distraction grāmatā lasīju, ka UDHS prāts daudz nopietnāk pieķeras negatīvām domām, jo tās ir spēcīgākas, un var stundām ilgi tās nelaist vaļā. Pilnīgi pretējs efekts prāta skaidrībai ir augsta stresa apstākļos, kad smadzenes ir skaidras kā stikliņš, pēkšņi ir precīzi zināms, kā jārīkojas un tas tiek veiksmīgi izdarīts. Tas noved pie tā, ka bieži UDHS prāti izvēlas augsta stresa apstākļu profesijas, jo tādējādi izmūk ārā no prāta putras, kurā dzīvo.


Tieši šis noveda pie manas diagnozes, jo trīs gadu garumā nepārtraukti strādāju. Bet tagad, atrodoties mājās un it kā atpūšoties, piedzīvoju trauksmi un pilnīgu prāta apjukumu, visu laiku jūtos vainīga, kad dienā neesmu izdarījusi praktiski neko “derīgu”, bet katrs “to do” jau tā it kā mazajā sarakstā izraisa nepatiku. Pasaule šķiet kā nebeidzamu neizdarītu darbu saraksts, un es kā kareivis eju tam cauri tikai, lai atķeksētu kārtējo “izdarīts” pie kārtējā nebeidzamā darba saraksta. Kad pienākumu un uztraukumu paliek par daudz, šķiet, ka pasaule gulstas uz maniem trauslajiem pleciem un spiež mani pie zemes, tieši tik grūti dažreiz ir saņemties tai vienai lietai, kas šodien jāizdara.


Es nekad neesmu uzskatījusi, ka es esmu aizmāršīga, neatstāju tēju ievilkties 3 stundas, neaizmirstu izslēgt gludekli un vienmēr aizveru ārdurvis, bet pēdējā laikā, pastiprināti vērojot sevi, pamanīju, ka kaut kādas iezīmes tomēr man ir. Jāatzīst, ka nezinot par šo diagnozi, esmu pamanījusies izstrādāt savus coping mechanisms, kas man ikdienā ir ļoti palīdzējuši ar laika menedžēšanu un darāmajiem darbiem. Pirmām kārtām, es pilnīgi visu, ieskaitot vakariņas ar draugiem, lieku savā kalendārā. Tas man ļauj neaizmirst nevienu pierakstu, tikšanos, ikgadējo OCTA pagarinājumu vai to, kad ir komandējums. Es nedrīkstu izlasīt e-pastu un, ja uzreiz neko neizdaru, atstāt to izlasītu. Izlasu, atzīmēju atkal kā neizlasītu, un tas bumbulis pie e-pasta man atgādina, ka kaut kas ir palicis neatrisināts. Ja to atstātu izlasītu, par to vienkārši aizmirstu. Ja ir kaut kas nopietns, kas jāizdara man, to aizsūtu pati sev e-pastā, citādāk savu solījumu aizmirstu. Esmu lejupielādējusi arī to-do app, kas sinhronizējas ar telefonu un datoru, bet šobrīd, jāatzīst, tajā esmu pārstājusi skatīties, jo mūžīgie “to do” mani šausmīgi biedē un nogurdina. Skumīgi arī apzināties, ka draugu un ģimenes kontekstā es regulāri aizmirstu to, ko solīju izdarīt, tam īsti risinājumu vēl neesmu radusi, droši vien arī tad jāsūta pašai sev e-pasti. Ka tik pietiktu apņēmības tos katru dienu lasīt. Papildus tam, šobrīd, aktīvi sevi vērojot, esmu pamanījusi, ka regulāri aizmirstu izslēgt gaismas dzīvoklī. Vismaz šī nav mirstamā kaite.


Prokrastinācija ir vēl viena interesanta tēma. Šķistu, ka pa dzīvi esmu ļoti augsti motivēts cilvēks, bet liela daļa no šī man godīgi sakot, nāk ļoti grūti. Ja es piesēžos pie kāda darba, piemēram, filmas tāmes, es šausmīgi sadusmojos, ja kāds mani no tā darba atrauj un brīžiem es nevarēšu to atsākt pat līdz pāris dienām, jo šķiet, ka koncentrēšanās spējas šim darbam uz doto brīdi ir izsmeltas. Rēķinu maksāšana tiek atlikta uz pēdējo brīdi, e-pastus bieži vien nelasu pat dienām, ja nav aktīvs projekts, kas pieprasa nemitīgu pieslēgšanos. Rakstu rakstīšana, gatavošanās DJ pasākumiem tiek atstāti uz pēdējo brīdi, tā vietā izvēloties atpūsties ar draugiem un ļaujot savam nākotnes es risināt visas šīs problēmas. Agrāk to saucu par slinkumu, bet izrādās, ka UDHS prātiem ir tendence nemācēt regulēt delayed gratification, kur šobrīd strādā, lai vakarā varētu atpūsties. Tā vietā izvēlos "atpūsties" tagad, jo grūtie, laikietilpīgie darbi šķiet pārāk sarežģīti, lai tos iesāktu (kad iesāc, tad viss chill un mierīgi var strādāt).


Viena ļoti interesanta lieta, ko es esmu pamanījusi, ir mana zemā tolerance pret apkārtējās pasaules impulsiem. Ņemot vērā, ka pamatā esi noguris pats no sevis un savām domām, papildus ārējās pasaules impulsi, ja tie ir neregulāri, skaļi un negaidīti, var ļoti izsist no sliedēm. Sēdēt pārpildītā bārā, kur apkārt daudz runātāju, nozīmē ik pa laikam sakoncentrēties uz svešām sarunām, fasādes remonts pāri ielai no mājām, šķiet, urbjas tieši smadzenēs, bet skaļo kondicionieri darbā pēc 20 minūtēm zuzēšanas gribas pašai izjaukt un salabot. Mūzikai brīžiem ir tāds pats efekts, bet ļoti atšķiras no mūzikas un no cilvēka - citiem nepatīk vokāli, citiem nepatīk mainīgie ritmi vai konkrēti instrumenti vai skaņas. Man, par laimi, tas pagaidām nav noticis, un mūzika pamatā netraucē, bet palīdz. Cilvēku pārpildītās vietās bieži izmantoju skaņu slāpējošās austiņas.


Komunikācija ar citiem ir pavisam sāpīgs temats. Teorija saka, ka cilvēki, kuriem ir UDHS, ir ļoti aktīvi savā komunikācijā, viņiem ļoti patīk runāt, pārtraukt citus, pabeigt citu teikumus (lai saruna iet ātrāk), bieži vien viņi neieklausās otrā. Šis man iesita ļoti sāpīgi, jo atceros, ka vidusskolā pazaudēju divas draudzenes, kuras tā arī atklāti pateica - Inga, tu runā tikai par sevi. Kopš tā laika mācos, lai tā nenotiktu, cenšos uzdot jautājumus, veidot sarunu, bet neko nevaru padarīt ar to, ka neatceros lielu daļu no man stāstītā, bieži vien aizmirstot, kur strādā retāk satiktie draugi un kā sauc citu draugu otrās pusītes. Nākas tikai atvainoties un klausīties vēlreiz. Arī pārlieku lielā atklātība un noslēpumu izpaušana var būt UDHS simptoms, tāpat kā neiejūtīgie joki, jo prefrontālā smadzeņu garoza nepaspēj pateikt STOP pirms šādas lietas tiek pāršautas pār lūpām. Es gan šo uzskatīšu par savu plusu, ne mīnusu (izņemot tos cheezy jokus), jo atklātība ir mans spēks. Bet dzīvot ar sajūtu, ka manis ir par daudz gan sev, gan citiem, protams, ir nogurdinoši. Nogurdinoši ir pašai sev kaitināt, iesākt kaut ko teikt, un garlaikoties jau no savas balss un tā, ko gribi teikt.


Impulsu un emociju kontrole ir viena lieta, par ko dīvainā kārtā runā nedaudz mazāk, bet šis ir viens no izteiktākajiem maniem simptomiem, ar ko pašai vajag cīnīties visspēcīgāk, jo, nu, būsim godīgi, tas nav pieklājīgi. Manā gadījumā tas izpaužas aptuveni šādi - ja kaut kas nenotiek, vai nenotiek ātri, vai tā kā es to esmu iedomājusies, vai esmu saskārusies ar kādu lietu, kas man nesanāk vai objektīvi kādu grūtību apkārtējā pasaulē, es varu aiziet no 0 līdz 100 dusmu skalā aptuveni sekundēs. Jā, to varētu raksturot kā abnormal rage, jo objektīvi nevienam nevajadzētu tā reaģēt par tik triviālām lietām. Tā kā es pati saprotu, ka tas nav īsti ok, tad lielākā daļa no tām dusmām paliek iekšā un tās pamana tikai mani tuvākie. Uz āru redz tikai asaras acīs un kamolu kaklā par to netaisnību, kas ir mana dzīve (redz, taksis kavē un nepaspēsim uz kino). Uzliec pa virsu “nomierinies!” un redzēsi, kā es no dusmām uzšaušos debesīs. Kā šo kontrolēt, es nezinu. Šobrīd vienkārši lieku korķi sev virsū un turos visiem spēkiem, bet skaidrs, ka tuvākajiem tāpat trāpās uguns “šļakatas”.


Baudu meklēšana un atkarības arīdzan iet rokrokā ar UDHS. Ekstrēmie sporta veidi, azartspēles ir tikai dažas no lietām, ko asociē UDHS. Man, par laimi, palaimējies iztikt bez šiem, bet arī šopaholisms, pārmērīga alkohola un apreibinošo vielu lietošana ir saistīta ar šo sindromu. Kā man šo skaidroja mana ārste - alkohols, xanax, antidepresanti, cigaretes, visi spēj nomierināt prātu un atslābina, tieši tāpēc arī man savulaik šis viss ir bijis relatīvi tuvu.


Viens no interesantākajiem vārdiem, kas nāk prātā sakarā ar UDHS ir vārds restlessness. Nemācēšana garlaikoties un būt mierā. Fiziski tas izpaužas tajā, ka pieaugušais, esot vidē, kur vajag būt mierā, kaut kādā veidā tirinās. Es parasti mainu sēdēšanas pozīciju, knibinos gar ādu ap nagiem, spēlējos ar gredzeniem. Darba vidē, kad vajag veikt nopietnu sarunu pa telefonu, es pieceļos kājās, bet mana mīļākā atpūta ir gari pārgājieni. Un ar gariem es domāju vismaz 20 km pārgājienus, jo citādāk ir mazuma piegarša. Braukt ar mašīnu arī ir terapeitiski, jo palīdz sakoncentrēt domas un izdarīt secinājumus par kaut kādām lietām darbā vai ikdienā. Tieši tāpēc man ir tik grūti būt mājās vienai, jo kustība un sabiedrība mani nomierina un ļauj manām domām izskanēt skaļi un līdz ar to kļūt kaut nedaudz sakārtotākām.


Es varētu turpināt un turpināt, jo šobrīd esmu hiperfokusējusies uz šī sindroma izzināšanu. Jāazīst, ka, kamēr daudziem, diagnoze atnāk ar lielu devu atvieglojuma, man tā gluži nebija. Es vienmēr biju cerējusi, ka ir kaut kāds veids, kā manu prātu nomierināt un apklusināt, tikai to neesmu vēl atradusi. Šobrīd šķiet, ka lielākais darbs būs tieši psihoterapeita krēslā, pašai ar sevi, stājoties tam pretī un mācot prātu uzvesties citādāk. Teiksim tā, nekādu shortcuts te nebūs. Un tas dažreiz biedē, īpaši, kad guli gultā un kārtējo reizi domā par to, ka visi tavi tuvinieki nomirs. Un neko nevari darīt, kā vien ļauties un izdomāt to visu līdz galam. Un palaist vaļā. Bet ir arī labas lietas šajā diagnozē. Un tā ir apziņa, ka man tā pa īstam nekad nav bijusi depresija, un tā ir maskējusies zem grūtībām, kas nākušas no UDHS. Jo arī tagad uzskatu, ka pa dzīvi nemaz neesmu depresīva, varbūt tikai nogurusi pati no sevis. Gan neiroloģe, gan arī psihoterapeite liek meditēt katru dienu un trīs reizes dienā veikt elpošanas vingrinājumus. Jūs nespējat iedomāties, cik grūti sākt, pat ja tas ir manis pašas dēļ. Paralēli tam, izmēģinām arī zāļu terapiju, bet apzināti nerakstu par šo plašāk, jo tas katram ir jārisina ar savu ārstējošo ārstu.


Ja Tev ir savs stāsts vai ieteikumi, droši raksti komentāros. Arī, ja gribas vienkārši pasūdzēties. Vienmēr ir labi apzināties, ka neesi šajā viens.




P.S. Daļēji šis bloga raksts tika radīts, iedevesmojoties no dažiem skandaloziem tvitera zinātniekiem, kuri mēģina apgalvot, ka šis sindroms (bērniem) ir pārdiagnosticēts un Latvijā tiek ārstēts ar amfetamīniem. Skaidrs, ka kvalitatīvi diagnostikas instrumenti ir nepieciešami, un ir svarīgi par šo sindromu runāt vairāk, bet stigmas palielināšana un skandalozas puspatiesības tvītu garumā tam noteikti nepalīdzēs.


Avoti, kas kādam var būt interesanti:


Grāmata Driven to Distraction: https://www.goodreads.com/book/show/108593.Driven_to_Distraction


Jaroslava Priedeslapas raksts (ignorēsim, ka NRA, lūdzu, jo, manuprāt, kvalitatīvs):

https://nra.lv/dzivesstils/skaistumsveseliba/410156-uzmanibas-deficita-un-hiperaktivitates-sindroms-jeb-udhs-defekts-vai-superspeja.htm


Cilvēkjauda podkāsts ar Ņikitu Bezborodovu:

https://open.spotify.com/episode/2EASo8MkpDqBBzu1YjdCpj?si=f85c2b21cf2d40c1



1,458 views16 comments

Recent Posts

See All

16 Comments


Guest
Oct 30, 2023

Vai vari padalīties ar psihoterapeites un neirologa uzvārdiem? Kad savējai psihiatrei jautāju par šo diagnozi, tad man pateica,ka šai slimībai neeksistē kaut kāds kods, tāpēc diagnozi tādu nemaz nevar uzlikt.

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Psihoterapeite nestrādā ar mani mērķtiecīgi tikai UDHS gadījumā. pie viņas sāku iet jau pirms diagnozes. Neirologs, kas diagnosticēja, ir Sandra Vestermane, kas specializējas uz UDHS, ja nemaldos. Kods neeksistē zālēm, cik noprotu, tādā ziņā nevar saņemt zāļu kompensāciju, jo UDHS kods ir tikai bērnu UDHS, ne pieaugušo. Tas gan netraucē uzlikt diagnozi kā tādu un arī zāles problēma dabūt nav.

Like

Guest
Jul 29, 2023

Paldies par ierakstu, Inga! Ļoti daudzos aspektos saskatīju sevi - mūždienīgā knibināšanās, atlikšana, dusmas par iztraucēšanu, stress un prokrastinācija, nemitīgā to-do liste un, jā, mēs pat e-pastus lasām abas vienādi (manā darba e-pastā atzīmēti kā nelasīti šobrīd ir 60 un, jā, man ir bail tiem ķerties klāt). Paldies par atklātību, kaut kādā mērā tas ir ļoti soothing un nomierinoši.

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Un trakākais, ka šķiet, ka esi slinks, nevarošs un nemotivēts un nevar saprast, kāpēc tas viss izraisa tādu stresu un paniku? Ak, cik pazīstami.

Like

Gvido Sirmais
Gvido Sirmais
Jul 29, 2023

Paldies, ka dalies, Inga! Šis viss skan ļoti pazīstami. Mazliet biedējoši ir tas, ka pilnīgi viss.


Cik svarīgi, tavuprāt, ir mēģināt noteikti diagnozi vai vienkārši strādāt ar sevi (ieskaitot terapiju) apzināti, jo informācija kā strādāt ar dažādiem simptomiem ir brīvi pieejama?

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Nu, diagnozes noteikšana ir svarīga, manuprāt, ja tas tiešām paralizē un traucē ikdienas dzīvei un iespējams nepieciešams medikamentu atbalsts. Ja darbs, ikdiena, karjera un attiecības nebrūk kopā, domāju, ka tad var strādāt arī individuāli un ar terapeitu bez formālās diagnozes.

Like

Guest
Jul 25, 2023

Vietām bija sajūta, ka tas ir par

mani. Jau labu laiku, lasot un klausoties dažu apkārtējo runās (īpaši viena, kuram ir šī pati diagnoze), aizvien vairāk šķiet, ka arī es esmu šajā trauciņā liekama. Tikai no vienas puses, baidos, ka tas apstiprināsies, bet no otras puses - varbūt paliks vieglāk, jo sapratīšu, ka neesmu pilnīgi jocīga un tam ir nosaukums.

Paldies par šo rakstu! :)


Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Nu, labā ziņa ir, ka tas nav trauciņš kurā būt vai nebūt, bet gan spektrs, kas nozīmē, ka ADHD ir daudz izpausmju, katram tas ir citādāks un varbūt vietām ne tik izteikts. Diagnoze jau vajadzīga tikai tāpēc, lai labāk pats sevi izprastu un saprastu, kur ir nepieciešama palīdzība un atbalsts un kas varētu būt simptoms. Zāles arīdzan visiem nav vajadzīgas, piemēram.

Like

Guest
Jul 24, 2023

Paldies par saturīgo ierakstu! Tu neesi viena.

Like
Inga Zeile
Inga Zeile
Nov 06, 2023
Replying to

Paldies! ❤️


Like
bottom of page