Search
  • Inga Jerzjukova

Kad lido pārāk tuvu saulei.

Kādu pusstundu sēžu un mēģinu izdomāt, kā lai iesāk šo ierakstu. Jo pirmo reizi ir patiešām bail, jo apzinos, ka viss tas, ko es tagad varētu pateikt, varbūt mainīs citu, bet pāri visam arī manu skatījumu pašai uz sevi Jo, atklāti sakot, es šobrīd esmu ļoti tumšā vietā, ko es nevienam no jums nenovēlu.


Tie kas nedaudz seko man tviterī, varbūt zina nedaudz vairāk par mani un manām pēdējā laika gaitām. No jūnija sākuma biju devusies uz Igauniju strādāt pie vienas dāņu filmas, un nu jau mēnesi projekts ir noslēdzies, palikušas tikai pēdējās atskaites, pāris pēdējie dokumenti, un viss. Šajā pusgada periodā mana dzīve ir izmainījusies par 98% – es primāri dzīvoju Tallinā, man radās jauni draugi, jaunas simpātijas, jaunas rutīnas. Papildus tam pēdējie mēneši, kad filmējām, bija mani ļoti emocionāli un fiziski iztukšojuši. Visu šo laiku jutos kā septītajās debesīs – darbs iet no rokas, visur veicas, viss skaists, viss patīk. Bet kā jau viss skaistais, arī šis viss beidzas.


Šonedēļ visu nedēļu biju atpakaļ Tallinā Black Nights filmu festivāla ietvaros, man bija iespēja iet uz filmām, tikties ar industrijas profesionāļiem. Tā vietā 90% no laika es nespēju piecelties no gultas. Izdegšana? Depresija? Es nezinu, kas tas ir. Bet jums kādreiz ir bijis tā, ka ārēji esat mierīgi, bet iekšā kaut kas nežēlīgi kliedz? Man tā ir vienmēr, bet tagad es to balsi vairs nespēju apklusināt. Un neredzu īsti motivāciju darīt jebko. Ejot gulēt, trīs stundas nevaru aizmigt, ja aizmiegu, tad murgoju, un no rītiem nevaru piecelties, jo visu nakti nav gulēts. Visu dienu noguļu, naktī nevaru aizmigt, un nāk klāt tā vainas apziņa par to, ka nekas nav izdarīts. Un tas iet uz rinķi, aizvien dziļāk un dziļāk tumsā.


Arī komunikācijas ziņā, man visa ir par daudz. Man manu cilvēku ir par daudz, viņu prasību, viņu uzmanības šobrīd ir par daudz. Un man vairs tam nav īsti spēka. Tallina bija lieliska vieta, kur nedaudz pazust, kur noslēpties aiz atrunām, ka esmu prom. Lai cilvēki mani liek mierā un ļauj manām domām būt. Man nav pareizas atbildes šeit, bet man šķiet, ka man vajag pauzi. Ja man būtu lauku māja nekurienes vidū, es droši vien, ka brauktu tur un izslēgtu telefonu. Bet nevar saprast, vai tā tumšā vieta nepaliks vēl tumšāka.


Šim blogam nav īsti nekādas pamācības, tikai jautājums:


Kā, kā lai tiek ar to galā un kā lai nepašiznīcinās procesā?


Un visiem tiem, kas kaut nedaudz jūtas kā es, varbūt kaut nedaudz iepriecinās tā doma, ka jūs neesat vieni. Ja jums vispār pietiks spēka šo rakstu izlasīt līdz galam.


P.S. Tiem maniem draugiem, kas šo lasa. Es zinu, ka jūsu vēlme būs nākt, mundrināt, runāt. Bet lūdzu nē, es šobrīd nevienu nevēlos.



35 views0 comments

Recent Posts

See All