Search
  • Inga Jerzjukova

Izdegt? Izdegt!

Iet uz priekšu ir mūsu dabā. Uz priekšu mēs ejam visu savu dzīvi, pretī cilvēkiem, pretī sapņiem, pretī darbiem un pienākumiem. Bet kas notiek, kad esi uzņēmis piekto ātrumu un centies dabūt visu un uzreiz? Kad ņem visu visu, ko dzīve dod, nešķirojot, neaizsargājoties, neizsargājoties no negatīvisma, kad paplet rokas un saki “come at me, bitch”? Tad sanāk sadegt. Un tieši tas notika ar mani.


Piecas nedēļas neizturamas trauksmes, piecas nedēļas neaprakstāmu mocību, trūkstošas elpas, svīstošu roku, piecas nedēļas bez iespējas paelpot, pastrādāt, padomāt, pabūt ar sevi un atpūsties. Piecas nedēļas, kad tuvinieki nesaprot, kas ar tevi notiek. Piecas šausmīgi vientuļas nedēļas.


Ir viegli degt, ja mīli, ko tu dari. Ir viegli aizmirsties, kad viss iet no rokas un šķiet, ka esi pasaules varonis. Vēl viens projektiņš, vēl viens uzdevumiņš, vēl viena virsstundiņa, un mani pamanīs, mani novērtēs, mana karjera būs drošībā uz visiem laikiem. Vēl viens projektiņš un pats par sevi būšu gandarīta. Bet tā tas nenotiek. Pēc viena nāk nākamais, gandarījums tiek atlikts līdz nākamai amata pozīcijai, līdz nākamajam paaugstinājumam, līdz “next big thing”.


Šādi esi tuvāk un tuvāk saulei, līdz dedz. Dedz tik stipri, kā nevienam nenovēlu un arī nevienam nestāstīšu tās šausmas, kurām gāju cauri un kuras no malas neviens neredzēja. Rihards vien redzēja un bija tikpat bezspēcīgs kā es.


Kaut kad piektās nedēļas trešajā dienā miegā redzēju trakāko murgu savā mūžā. Gultas malā stāvēja sātans, kas mani paņēma sev līdzi. Šķita, ka pamostos un šķita, ka nu jau esmu sākusi halucinēt. Tikai pamostoties vēlreiz un saprotot, ka sapnī gulta stāvēja citā lenķī, sapratu, ka tas bija tikai sapnis. Bet tas viennozīmīgi kaut ko salauza. Un tagad esmu norāvusi stopkrānu.


Ir ļoti grūti neko nedarīt darbam, jo ap to ir grozījusies visa mana dzīve. Ir grūti apzināties, ka dzīve ir tas, ar ko tu piepildi ikdienu ārpus darba. Ar draugiem, ar hobijiem, ar ģimeni. Ar lietām, kuras neliek tev sabrukt tik tuvu saulei. Tagad viss jāmācās no jauna. Jāceļas kājās un jākļūst par jaunu cilvēku, kurš liek sevi par prioritāti, savu labsajūtu un mieru par prioritāti.


Ļoti sarežģītā ceļā esmu atradusi zāļu kombināciju, kas uz doto brīdi strādā. Papildus visam, šobrīd esmu saslimusi ar COVID. Bet nākamnedēļ eju pie neirologa un psihoterapeita, laiks pievērsties savai labsajūtai, savai laimei ārpus darba. Citādāk, kāda vispār dzīvei ir jēga?




Labprāt padiskutētu par šo tēmu ar tiem, kuriem ir, ko teikt šeit komentāros vai tviterī.





810 views5 comments

Recent Posts

See All