top of page
Search
  • Writer's pictureInga Zeile

Izdegt? Izdegt!

Iet uz priekšu ir mūsu dabā. Uz priekšu mēs ejam visu savu dzīvi, pretī cilvēkiem, pretī sapņiem, pretī darbiem un pienākumiem. Bet kas notiek, kad esi uzņēmis piekto ātrumu un centies dabūt visu un uzreiz? Kad ņem visu visu, ko dzīve dod, nešķirojot, neaizsargājoties, neizsargājoties no negatīvisma, kad paplet rokas un saki “come at me, bitch”? Tad sanāk sadegt. Un tieši tas notika ar mani.


Piecas nedēļas neizturamas trauksmes, piecas nedēļas neaprakstāmu mocību, trūkstošas elpas, svīstošu roku, piecas nedēļas bez iespējas paelpot, pastrādāt, padomāt, pabūt ar sevi un atpūsties. Piecas nedēļas, kad tuvinieki nesaprot, kas ar tevi notiek. Piecas šausmīgi vientuļas nedēļas.


Ir viegli degt, ja mīli, ko tu dari. Ir viegli aizmirsties, kad viss iet no rokas un šķiet, ka esi pasaules varonis. Vēl viens projektiņš, vēl viens uzdevumiņš, vēl viena virsstundiņa, un mani pamanīs, mani novērtēs, mana karjera būs drošībā uz visiem laikiem. Vēl viens projektiņš un pats par sevi būšu gandarīta. Bet tā tas nenotiek. Pēc viena nāk nākamais, gandarījums tiek atlikts līdz nākamai amata pozīcijai, līdz nākamajam paaugstinājumam, līdz “next big thing”.


Šādi esi tuvāk un tuvāk saulei, līdz dedz. Dedz tik stipri, kā nevienam nenovēlu un arī nevienam nestāstīšu tās šausmas, kurām gāju cauri un kuras no malas neviens neredzēja. Rihards vien redzēja un bija tikpat bezspēcīgs kā es.


Kaut kad piektās nedēļas trešajā dienā miegā redzēju trakāko murgu savā mūžā. Gultas malā stāvēja sātans, kas mani paņēma sev līdzi. Šķita, ka pamostos un šķita, ka nu jau esmu sākusi halucinēt. Tikai pamostoties vēlreiz un saprotot, ka sapnī gulta stāvēja citā lenķī, sapratu, ka tas bija tikai sapnis. Bet tas viennozīmīgi kaut ko salauza. Un tagad esmu norāvusi stopkrānu.


Ir ļoti grūti neko nedarīt darbam, jo ap to ir grozījusies visa mana dzīve. Ir grūti apzināties, ka dzīve ir tas, ar ko tu piepildi ikdienu ārpus darba. Ar draugiem, ar hobijiem, ar ģimeni. Ar lietām, kuras neliek tev sabrukt tik tuvu saulei. Tagad viss jāmācās no jauna. Jāceļas kājās un jākļūst par jaunu cilvēku, kurš liek sevi par prioritāti, savu labsajūtu un mieru par prioritāti.


Ļoti sarežģītā ceļā esmu atradusi zāļu kombināciju, kas uz doto brīdi strādā. Papildus visam, šobrīd esmu saslimusi ar COVID. Bet nākamnedēļ eju pie neirologa un psihoterapeita, laiks pievērsties savai labsajūtai, savai laimei ārpus darba. Citādāk, kāda vispār dzīvei ir jēga?




Labprāt padiskutētu par šo tēmu ar tiem, kuriem ir, ko teikt šeit komentāros vai tviterī.





932 views5 comments

Recent Posts

See All

5件のコメント


a.oleinika
2022年5月13日

Cik labi saprotu. Terapija palīdz ilgtermiņā. Vispār ar izdegšanas diagnozi slimības lapu dod uz 6 mēnešiem. Palīdz arī supplements, kas stiprina un mierina nervu sistēmu. Palīdz meditācija. Jau kādu laiku staigāju pa kraujas malu, bet neļauju sev tur iekrist, hackojot savu way out. Dažreiz šķiet - varbūt vajag ļauties, lai beidzot ir restarts. Būs interesanti, ja padalīsies ar atziņām, kad jutīsies pilnībā back on track.

いいね!

Bruno Vāvers
Bruno Vāvers
2022年5月12日

biju, piedzīvoju, nepatika. sapratu - you can't be productive if you are dead

いいね!
Inga Zeile
Inga Zeile
2022年5月12日
返信先

Taisnība. Un ja mīli, ko dari, darbs saplūst ar ikdienu tik ļoti, ka neredzi vairs robežu. Kaut kur darbs, kaut kur atpūta, kaut kur viss pa vidu vienā mučkulī, kur esi laimīgs, bet pārguris.

いいね!
bottom of page