Ir pagājusi nedēļa kopš iesāku savu naudas netērēšanas / drēbju nepirkšanas eksperimentu, kas pagaidām izskatās, ka būs sarežģītāks, nekā es jebkad biju domājusi.
Gadu es sāku ar noteiktiem mērķiem – samazināt tēriņus un pārtraukt nevajadzīgu lietu (t.sk. drēbju) iegādi. Ar to pagaidām ir gājis ļoti labi (ok, ir pagājusi tikai nedēļa) – esmu lejupielādējusi tēriņu uzskaites aplikāciju, kur pierakstu visu, ko es pērku. Saprotams, ka tas vien jau ir nesis diezgan lielus augļus – katru reizi, pirms eju veikalā pirkt kaut ko margināli vajadzīgu (piemēram, take away kafiju), vienkārši iedomājos, ka negribu šo lietu vadīt iekšā aplikācijā, un ātri vien pārdomāju. Kopumā šobrīd jāatzīst, ka par to visu pašsajūta ir vienlīdz pozitīva, kā negatīva – no vienas puses, prieks, ka varu pateikt nē, no otras puses dažreiz ir sajūta, ka liedzu sev mazos dzīves prieciņus. Kam tad tā nauda vispār domāta, ja ne maziem prieciņiem? Par to man vēl jāpadomā. Otra negatīvā lieta ir, ka tad, kad tie vajadzīgie tēriņi tomēr notiek (piemēram, kārtējais veterināra apmeklējums), ir nedaudz bēdīgi redzēt, kā tie mīnusi aug. Negribētos, lai savā mindsetā nonāku līdz tam, ka žēl maksāt naudu par veterināru. Pie tā arī apsolos strādāt.
Paralēli tam, pirmo nedēļu, pa vidu darbiem un mājas dzīves organizācijai, centos izbrīvēt mirkļus, lai papildinātu savas zināšanas par tērēšanas / fast fashion / minimālisma tematiem. Teiksim tā, lai nerastos sajūta, ka es vienkārši neko nepērku un nekādi neaugu un neattīstos. Meklējot informāciju, googlējot dažādus blogus, meklējot instagram kontus, es sapratu, ka esmu ļoti apjukusi no informācijas pārbagātības, grābju visu informāciju par tēmu kā nedēļu nebarots kaķis – haotiski, bez jebkāda plāna, šķirstot no raksta uz rakstu, no grāmatas uz grāmatu, lielāku daļu laika meklējot pašus avotus, nevis iedziļinoties tajos.
Man. Vajag. Fokusu. Apstāties un padomāt, ko īsti es ar šo visu cenšos panākt? Nedaudz ietaupīt? Sakārtot plauktu? Atvieglot rīta man-nav-ko-vilkt ģērbšanās rituālu? Esmu pamanījusi, ka ļoti daudzas šopaholisma un pārmērīgo tēriņu grāmatu tieši uz to arī fokusējas – tā vietā, lai runātu par psiholoģiju, kas ir tērēšanas pamatā, viņi mēģina cīnīties jau ar sekām – sašķirot, iemīlēt vai izmest sapirkto, atbrīvot un sakārtot plauktus, atbrīvojot savu telpu, lai varētu elpot. Bet ko darīt tiem, kuriem telpa ir, bet galvā haoss? Kā atbrīvoties no pašas atkarības, ne no atkarības sekām?
Viena no vērtīgākajām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi, ir Raimonda Platača Grāmata par nonullēšanos. Tajā Raimonds, izmantojot bloga ierakstu stilistiku, stāsta par savu ceļu uz, es to sauktu, par dzīves paradigmas maiņu. Par ceļu, kur viņš atteicās no Rīgas dzīves, sava posh dzīvokļa, reklāmas darba, lai atrastu sevi jaunā veidolā un personā. Lai arī viņa ceļojums ir diezgan radikāls, tomēr arī man sagribējās daļu no Raimonda mācībām ieviest savā dzīvē, lai iegūtu nedaudz vairāk jēgas. Lai arī man būtu tāds “ahā!” moments. Jo nepirkt lietas, piemēram, trīs mēnešus ir kruti, bet, ja es nestrādāšu ar savu galvu, tad pēc trīs mēnešiem tam atkal nebūs nekādas jēgas. Būšu tikai nomocījusies kaut kādā aizliegumu un sevis sodīšanas agonijā. Jāpiezīmē savā mentālā to-do-list izlasīt grāmatu vēlreiz, jau izrakstot tās mācības, kas varētu noderēt pārmaiņu iesākšanai.
Nesen sāku domāt, vai cilvēki, kuri pēc dabas ir uz atkarībām tendēti, ir atkarīgi no vairākām lietām? Mūsdienu narkotikas nav vairs tikai alkohols un cigaretes, mēs esam atkarīgi arī no notifikācijām un laikiem, no jauniem sekotājiem, naudas tērēšanas, komplimentiem, jaunām lietām galu galā. Man pašai šķiet, ka es dzīvoju ļoti FOMO (fear of missing out) dzīvi, kur es gribu būt visa centrā, kur gribu visu zināt, izdzīvot, pieredzēt, iegādāties. Es negribu atteikt nevienam projektam, neaiziet uz nevienu ballīti, nenopērkot jaunu outfitu. Pirms pāris mēnešiem bēdājos, ka man ir tikai otrās paaudzes Apple Watch, kuram nav visu to funkciju, kuras ir jaunākajiem. Lieki teikt, ka manam pulkstenim nav pilnīgi nekādas vainas un to var valkāt vēl vismaz pāris gadus.
Apzinoties šo visu, un apzinoties, kādā putrā ir mana galva, šo nedēļu sāku drudžaini tīrīt savu informācijas telpu, lai kaut kā noslāpētu to kliegšanu manā galvā par to, kāds mūsdienu masu patēriņa produkts es esmu. Attīrīju e-pastu no reklāmas jaunumiem, noņēmu nost visus liekos maksas subscriptions, padzēsu, kam sekoju instagramā un tviterī. Katru reizi, kad instagramā izlec kāda veikala reklāmas, noslēpju reklāmu, pamatojot to, ka “šo esmu jau iegādājusies”. Realitātē gribētos atzīmēt izvēli “it’s offensive”, jo kā viņi atļaujas bāzties man sejā manā transformācijas grūtākajā periodā?
Patiesībā, šo rakstīt man ir daudz grūtāk nekā lielāko daļu no maniem bloga rakstiem. Jo rakstot šo, man ir kauns, ka esmu simtprocentīgs mārketinga objekts un patēriņa kultūras upuris. Ilgi esmu strādājusi reklāmā, un tikai tagad saprotu, ka nevis es to muļķoju, kā man bija šķitis, bet beigās izrādās, ka tā muļķoja mani. Laiks nonullēties pa savam. Atmetīšu uz laiku idejas par sava skapja sakārtošanu. Tagad tas vairs nav par to. Tagad tas ir par mani.
Līdz nākamai reizei.