Search
  • Inga Jerzjukova

Esmu kā Kerija Bredšova!... tikai veikalā Reserved.

Vakardien mājās spriedām, ka nepieciešami pāris sīkumi no H&M, tāpēc varētu tos pasūtīt viņu internetveikalā. Tā nu es, lēnā pirmā janvāra pēcpusdienā piesēdos, lai vienkārši tāpat paklikšķinātos pa viņu lapu. Kaut kur pie kleitas 800 no 1271 (I kid you not), sapratu, ka palieku trauksmaina. Iemesli tam bija vairāki. Pirmām kārtām, sapratu, ka drēbju tajā mājaslapā ir tāds kvantums, ka es nekad nevarēšu uz to visu skatīties bez pārdzīvojumiem, jo manas vēlmes vienmēr pārspēs manas iespējas. Otrām kārtām, jau pie astoņsimtās kleitas manā grozā stāvēja 6 vienādas melnas kleitas, kuras gribēju vienlīdz stipri. Trešām kārtām, esošā groza saturs jau bija ap 200 EUR, bet es biju tikai pie pirmās veikala apakšsadaļas. Izgāju no mājaslapas. Noliku datoru, aizgāju gulēt, bet tās kleitas turpināja uz mani skatīties no mana groza arī miegā. Kaut kādas lētās, viskozes materiāla, 30 EUR fast fashion kleitas, kas jau 24 stundas nedod man mieru. Un tādas man jau kādas 10 skapī, kuras tāpat nevelku, jo kaut kas tajās neapmierina. Nākamajā dienā izdzēsu visu groza saturu. Nevar tā justies kleitu dēļ.


Ilgi par to domāju, un izdomāju, ka tieši šis būs mans šī gada mērķis. Vai vēl labāk – mērķi. Pirmām kārtām, reformēt savu attieksmi pret iepirkšanos un reformēt iepirkšanās paradumus kā tādus, un, otrām kārtām, dekonstruēt un rekonstruēt savu drēbju skapi, kas sastāv no lētās iepirkšanās un mirkļa vājumu atraugām un jau sen neatspoguļo to, kā vēlos izskatīties un arī justies.


Mana atkarība no iepirkšanās, man šķiet, ka sākās, ka tikko sāku strādāt pirmo algoto darbu. Atceros, ka tajos mirkļos, kad sajūtos vientuļi un skumji, ņēmu mammas mašīnu, lai dotos uz Spici “pēc kaut kā nepieciešama”, bet stundām ilgi pētīju jaunākos skatlogus, “šķirstīju” drēbju pakaramos, un mājās ierados, slēpdama no vecākiem neskaitāmus iepirkuma maisus. Jā, atskatoties, laikam vajadzēja saprast, ka tieši šis ir tas mirklis, kad tu kļūsti atkarīgs, kad slēp savu atkarību no apkārtējiem. Fast fashion noteikti deva savu artavu šai atkarībai, jo pa 50 latiem/eiro varēja nopirkt nevis vienu, bet veselas 5 lietas, lai arī sūdīgas kvalitātes, bet tomēr piecas (!!) dažādas lietas.


Gadi gāja, un atkarība īsti neatkāpās, lai arī bija izteikti viļņveidīga. Apņēmos neko nepirkt, un ilgāku laiku varēju to arī izpildīt, līdz pirmai lielai krīzei attiecībās vai darbā. Tad pusdienu pārtraukumā, tā vietā, lai ēstu, skrēju uz tuvāko iepirkšanās centru, lai kaut kā sevi iepriecinātu. Pamesta, bet vismaz labi izskatīšos, teiksim tā. Īslaicīgi sajūtos ļoti labi, varbūt to jauno lietu uzvilku uzreiz, bet mēneša beigās, skatoties uz izdevumu kolonnu, sajutos ļoti slikti, un sāku sevi šausmīgi vainot. Apsolījos turpmāk neko nepirkt, bet pēc mēneša atkal “norāvos”, un viss sākas no jauna. Lieki teikt, ka šī atkarība ir super viltīga, jo tajos momentos, kad nepirku drēbes (kas bija un ir mana primārā atkarība), varēju pastiprināti iegādāties grāmatas, kosmētiku, pirkt dārgas dāvanas, tērēt naudu skaistumkopšanā, aizmālējot vienu atkarību ar otru. Es pat teikšu tā, es nedomāju, ka man bija/ir atkarība iepirkties, tā ir atkarība tērēt naudu, kaut kā validējot savu eksistenci. Teiksim tā - ja jau smagi strādāts, tad tu, mazā, esi to pelnījusi. Bet vai tiešām lētas fast fashion drēbes ir tas, ko es ar savu smago darbu esmu pelnījusi? Nezinu, bet noteikti viela pārdomām.


Šis viss izklausās daudz drūmāk, nekā tas patiesībā ir. Iespējams, ja es jau pēdējos divus gadus nebūtu apzinājusies šo problēmu, es nevarētu par to runāt skaļi (un vēl ar humoru, hehe). Par laimi liela skāde nav nodarīta, es neesmu dziļos parādos vai ar sūdīgu kredītvēsturi. Teiksim tā, man palaimējies, ka kauna un vainas sajūta notur atkarību grožos un ka pēdējos gados esmu iemācījusies atpazīt un apslāpēt 50% no šopaholisma “lēkmēm”. Plus, jāatzīst, ka man ir ļoti lēta gaume, jo šādu dzīvesveidu ar zīmola drēbēm es viennozīmīgi nevarētu panest.


Tikmēr laiks iet, un ir laiks pārmaiņām, jo skaidrs, ka šādi nevar turpināt. Pirmām kārtām, laiks pieķerties sev, izprast šo atkarību, iemācīties to kontrolēt, teikt sev nē, un atrast veidu kā kļūt laimīgai bez nepieciešamības tam tērēt līdzekļus. Otrām kārtām, laiks tikt galā ar savām mantām, primāri, protams, drēbēm, bet arī citām mantām, kuras pamazām pārņem visu vidi man apkārt un arī lielu daļu no manas smadzeņu kapacitātes. Kā tur saka, “cluttered home – cluttered mind”. Trešām kārtām, es ļoti gribētu beidzot noformulēt savu stilu un kaut kā daudz maz pieturēties pie tā, lai iesoļotu 2023. gadā jau savā ādā.


Nepretendēju, ka tagad taisīšu jaunu blogu par “gadu bez šoppinga” vai katru nedēļu atskaitīšos par saviem sasniegumiem, bet noteikti centīšos, cik laiks un spēks ļauj, pāris teikumos pastāstīt, kā man gājis un ko jaunu būšu iemācījusies. Lai iesāktu šo visu, esmu savā prātā ieskicējusi pāris galvenos pieturas punktus sākuma fāzei, turpmākos paragrāfos centīšos nedaudz tos izklāstīt.


1. Šis ir ļoti acīmredzami, bet tāpat jāpiemin, ka, kamēr nesapratīšu, kā un ko gribu, plānoju pārtraukt pirkt pilnīgi visu, kas nav pirmās nepieciešamības preces. Kā jau iepriekš minēju, parasti, kad aizliedzu pirkt sev drēbes, sāku pirkt kaut ko citu. Tad nu izslēgsim ārā šo visu – ieskaitot dekoratīvo kosmētiku, grāmatas, aplikācijas, pat kārtējo “mantiņu” kaķītim (sorrī, Hārden!). Papildus tam, varētu iet tālāk un atteikties no take-away kafijas, limitēt Wolt vakariņas un Bolt braucienus "jo slinkums". Tas manam maciņam noteikti nāks tikai par labu.


2. Šodien piereģistrējos atpakaļ Pinterestā. Mērķis – lai piefiksētu idejas ar to, kādu es gribu redzēt savu stilu, atrast veidus, kā esošas lietas savā garderobē padarīt “jaunas” ar aksesuāriem, kā arī atrast jaunas apģērbu gabalu kombinācijas.


3. Es burvīgi apzinos, ka ar manu dzīvesstilu man nekad neizdotos uztaisīt minimālisma garderobi, kas sastāv tikai no 30 drēbju gabaliem. Man nav tikai ofisa darbs, pusi no laika pavadu dažreiz ļoti brutālos āra apstākļos – tāpēc man ir gan termoveļa, gan izejamās drēbes, gan brienamie zābaki, gan vakarkleitas pirmizrādēm. Bez atteikšanās no visām drēbju kategorijām, es sākšu ar to, ka es rūpīgi iziešu cauri visam, kas man ir (jo man ir visa x5). Bieži vien ir kaut kas, kas līdz galam nepatīk, neder, spiež vai grauž. Droši vien, ka jāpaņem Marie Kondo grāmata vēlreiz, un jāiet rūpīgi katrai lietai cauri. (Ja kādai ir citi ieteikumi labai obligātai literatūrai, droši iesakiet!)


4. Visas lietas, kuras vairs nav mans un doesn't spark joy, es likšu savā instagramā šeit. Ja vēlies, droši pieseko!


5. Nākamā lieta, kas piederas pie skapja šķirošanas, ir vēlreiz rūpīgi iziet cauri un izvērtēt to drēbju kvalitāti, ko es vēlos valkāt. Pirms pieciem-sešiem gadiem braucu ceļojumā uz Vjetnamu, un līdzi kā brienamās botas paņēmu kedas no NewYorker, ar domu, ka nav žēl viņas tur arī nobeidzināt. Pēc trim dienām, kad dienā bijām nostaigājuši ap 20 kilometriem, es vairs nevarēju paiet. Aizgāju uz Adidas veikalu un nopirku jaunas brienamās botas, NewYorkerus izmetot miskastē. Pēc 2 dienām sāpes pilnībā pārgāja. No tās dienas esmu apņēmusies un līdz šim esmu izpildījusi apņemšanos, ka apavus nekad nepērku ne-specializētajos apavu veikalos. To pašu man vajadzētu attiecināt arī par drēbēm, atsakoties no fast fashion zīmoliem, ejot ilgtspējībā – ieguldot kvalitatīvos audumos, dabīgos materiālos, piegriezumos, kas neizies no modes pēc trim mēnešiem. Pirms pirkt, protams, jāpēta. Tāpēc šie pirmie mēneši noteikti būs lielais izpētes maratons.


6. Vecāku mājās man stāv kastu kastes ar mantām no iepriekšējā dzīvokļa, kas nav nepieciešamas esošajā dzīvesvietā. Bet katru reizi, kad aizbraucu mājās, viņas vēl aizvien aizņem manu prātu. Tāpēc mans nākamais mērķis ir aizbraukt pie vecākiem un izšķirot un atdot labdarībai tās mantas, no kurām es jau esmu galvā atvadījusies un kuras zinu, ka jaunās mājas nekādi nepapildinās. Nav ko liegties domājot, ka es visām tām mantām, kas kastēs nostāvējušas divus gadus, atradīšu kādu pielietojumu.


7. Kā pēdējais mērķis dotajam brīdim ir, man ir aktīvi jāsāk sekot līdzi saviem tēriņiem, lai saprastu, kur aiziet mani līdzekļi. Tuvākos vismaz 3 mēnešus apņemos sekot līdzi tēriņiem, lai izanalizētu, cik tērēju un kur eju pāri tam, ko esmu ieplānojusi. Tas noteikti dos papildus grūdienu disciplīnai lieki netērēties.


Nu, kaut kā tā. Kā jau teicu, nepretendēju uz zinātāja statusu, bet izmantošu savu šobrīdējo noskaņojumu, lai iesāktu pārmaiņas. Un ja pēc mēneša atkal ar blīkšķi izgāzīšos, sākšu vēlreiz. Bet par to tagad nedomāsim, tagad domāsim, ka viss būs! Jo nav labāka laika kā 2. janvāris, lai sāktu dzīvi no jauna!



P.s. Ja Tev ir sava pieredze šajā jautājumā, grāmatas, blogi vai video, kas palīdzēja, kāds padoms, droši dalies komentāros!




2,649 views4 comments

Recent Posts

See All