Daudzi no jums jau droši vien zina, bet tiem, kuri te iemaldījušies pavisam netīšām, tad pirms trim mēnešiem un liela spēka izsīkuma man tika diagnosticēta depresija. Daudziem var šķist, ka tā ir ļoti biedējoša un demotivējoša diagnoze, bet man tā bija pārmaiņu sākums, vai es pat teiktu transformācijas pēdējā fāze. Teiksim tā, kad dzīvo savu dzīvi ar depresiju (kuru aktīvi arī ārstē un kura nebūt nav no tām trakākajām depresijām), tad pamazām saslēdz sevi tādā kā kokonā un centies maksimāli daudz laika veltīt sev; saprast, kas strādā, kas patīk, ko mīli un kas ir lieks. Līdz ar to man šie pāris mēneši noteikti bija ļoti svarīgi savai pašizaugsmei, par ko arī parunāšu vairāk.
Es īstenībā nespēju noticēt tam, cik ļoti esmu izaugusi pēdējā gada laikā. Tā vien šķiet, ka visi tie gudrinieki, kas teica, ka īstā dzīve sākas pēc trīsdesmit un ka pienāks laiks, kad kaut kādas lietas tiks saprastas un notiks lielais lēciens, ir notikušas tieši ar mani un tieši šī gada laikā. Pirmām kārtām jau darba ziņā pēdējais gads ir bijis izaugsmju un jaunu izaicinājumu pilns. Līdz ar to arī ļoti stresa pilns, kas daļēji varbūt noveda pie tā dvēseles stāvokļa, no kura cenšos izkļūt ārā šobrīd. Bet primāri tā lieta tomēr ir cita. Teiksim tā, pēdējā gada laikā esmu guvusi tik daudz mācību par sevi un pasauli sev apkārt, ko varbūt, ja man kāds būtu pateicis agrāk, būtu atvieglojis man dzīvi. Zemāk dažas no tām
Tu esi pats savas pasaules centrs un tev vienīgajam ir tiesības būt pilnā kontrolē pār savu dzīvi. Nevienam un nekādos apstākļos nevajadzētu prasīt darīt kaut ko, ko tu nevēlies vai kam neesi gatavs.
Tieši tāpat tev nav tiesību prasīt to pašu ne no viena cita. Neviens tev neko nav parādā.
Nepārvērtē savu nozīmīgumu citu cilvēku dzīvēs. Viss nav par tevi. Dažreiz cilvēki dara kaut ko tāpat vien un tam nav nekāda sakara ar tevi.
Tev nav jāattaisnojas un jāatvainojas par to, kāds tu esi. Ja kādam tas nepatīk – lai viņš iet kaut kur citur.
Dzīve kļūst tik ļoti vienkāršāka, kad saproti, ka primāri dzīvo to sev un savu tuvāko priekam.
Neviens nepamana to tavu pumpu uz sejas vai saburzīto t-kreklu. Ja tev pašam tā ir ērtāk, staigā kā vēlies un nedomā, ka visi to redz. Visi tāpat domā tikai un vienīgi par sevi.
Ja tev šķiet, ka tu kaut ko nesaproti, labāk pārjautā. Labāk uzdot lieku jautājumu nekā nokļūdīties, jo kautrējies pajautāt.
Katru dienu un īstenībā katru mīļu mirkli jautā sev, vai šī ir tā vieta, kur es vēlos būt. Ja tā vieta neapmierina, ej prom. Dzīve ir pārāk īsta, lai būtu tur, kur ir “fui”.
No rīta saklāj gultu. Kārtīga istaba notur domas kārtībā.
Labākais ceļš uz pozitīvāku skatu uz nākotni ir katru dienu censties panākt savu “rītdienas es”. Jo “rītdienas es” vienmēr būs labāks, gudrāks izveicīgāks. Uztaisi sevi par savu labāko sāncensi un centies viņu panākt.
Uzzvani sen nesatiktam draugam vai uzturi veselīgākas attiecības ar esošajiem. Tu nekad nevari zināt, kad šis cilvēks tev būs visvairāk vajadzīgs. Un vispār, draugi ir forši.
Galu galā, pati svarīgākā mācība ir būt apzinātam un ieklausīties sevī. Jo vislabākā un visinteresantākā skola tomēr ir pati dzīve. Un ir forši no tās izkāpt kaut nedaudz uzvarētājam. Pat ar visu depresiju.