Šodien ir 14. augusts. Un līdz ar to divas nedēļas kopš uz savu galvu, bez jebkāda atbalsta no sava psihiatra izdomāju, ka man jāatmet dzert antidepresanti. Sāku es tos lietot ne tik sen, kopumā esmu bijusi uz antidepresantiem kādus astoņus mēnešus, ārstējot depresiju, kas izpaudās pamatā miega traucējumu un trauksmes izteiksmē. Pa šiem astoņiem mēnešiem viss ir daudz maz nostabilizējies, vismaz man tā šķita. Tikai paliekošie miega traucējumi liecināja par to, ka kaut kas varētu nebūt līdz galam.
Uzreiz brīdinu, neesiet kā es. Neatmetiet antidepresantus "cold turkey" un neatmetiet tos, klaji melojot savam ārstam, kā to izdarīju es. Bet nu jau par vēlu un nākas sadzīvot ar savas rīcības sekām. Viena lieta gan, ko te pateikšu. Pavisam bez atbalsta es neesmu, jo pa šo laiku esmu sākusi iet psihoterapijā, un mana psihoterapeite ir informēta par visu, kas ar mani notiek. Un notiek ļoti daudz kas. Tas viennozīmīgi ir ļoti svarīgs pašizzināšanas process, par ko paturpināšu arī turpmāk.
Redziet, kad sāc lietot antidepresantus un citas ar psihiatriju saistītās zāles, tu ieej tādā patīkamā burbulī. Nav nekas tāds, ko zāles nevarētu atrisināt. Miega traucējumi? Iedzer miega tableti. Slikts noskaņojums? Paņem fluanksolu. Trauksme? Iešausim xanaxu. Un šādi esmu dzīvojusi pēdējos astoņus mēnešus, pilnībā paļaujoties uz zālēm kā uz glābiņu gadījumā, kad kaut kas notiet greizi. Tad, kad to atņem un smadzenēm nav vairs pieejamo "coping mechanisms", organisms aiziet šoka stāvoklī. Kā tas izpaužas? Man tas izpaužas kā nepārējoša, konstanta un absolūti mokoša trauksme. Kā to ļoti labi aprakstīja autors šajā rakstā, ir tāda sajūta, ka tevi nomoka nepārtraukta sirdstrieka. Tu it kā saproti, ka piecu dienu sirdstrieka nav iespējama, bet nekādi nespēj sevi nomierināt un ieskaidrot, ka viss ir kārtībā. Analoģija šim būtu tāda, ka tu brauc amerikāņu kalniņos un adrenalīns šaujas ārā pa visām vīlēm. Tāda sajūta man ir no rīta līdz pat brīdim, kad trauksmes nomocīta eju gulēt. Ne bez miega zāļu palīdzības gan, jo citādāk gultā nomodā pavadu stundām.
Nav gan tā, ka nekas nepalīdz. Ja izdodas aiziet gulēt, pamosties ar miera sajūtu. Tas neturpinās ilgi, jo trauksme mostas aptuveni pusstundu, bet vismaz līdz tam ir miers. Palīdz arī darbs. Kad jākoncentrējas ilgi uz kādu ļoti svarīgu lietu, pamani, ka sirdsdarbība nostabilizējas, sirds nelec ārā no krūtīm, elpošana ir mierīga. Ja visi striķi trūkst, priecājos par to, ka ir palikušas vēl pāris xanax plāksnītes. Interesanti būs tad, kad arī tās beigsies. Un, protams, alkohols. Kā gan bez tā. Pēc trešās glāzes nekāda trauksme vairs neuztrauc, bet guli, kā nosists. Esmu mēģinājusi arī sportot, bet atklāju, ka jau tā nomocītā sirds augstas kardio slodzes gadījumā pārpūlas līdz robežai, tāpēc pagaidām skriešanu atlieku un nomainu to ar pastaigām un jogu.
Redziet, man vienmēr bija šķitis, ka esmu ļoti stiprs cilvēks. Ka nav nekā tāda, ko es nevarētu pārvarēt. Bet dažreiz man šķiet, ka mana lielākā kļūda toreiz bija sākt lietot zāles, no kurām es nespēju vairs nokāpt. Kaut kas, kas šķita absolūts glābiņš tad (un gan jau arī bija), tagad mani tur savā gūstā un nelaiž vaļā. Jautājums ir un paliek, cik tad ilgi viens cilvēks var ciest, līdz viņš pārcietīs. Daži saka, ka tās būs nedēļas, daži saka, ka mēneši. Es skaitu katru stundu, kad sirds negrib atstāt krūtis un katru minūti, kad izdodas nedomāt par to, kādā dirsā viss ir aizgājis. Un turos pie sava veselā saprāta un apziņas, ka vismaz es pilnībā kontrolēju savu dzīvi, lai arī šobrīd tas ir diezgan švaks mierinājums.
Kā būs tālāk, es nezinu. Uz Igauniju strādāt es dodos apbruņojusies ar visām psihiatra izrakstītām zālēm un gadījumā, ja pēc pāris nedēļām nepaliks labāk, atsākšu lietot zāles un centīšos to visu risināt citādi. Pagaidām gan tā izskatītos pēc padošanās. Un es neesmu tāda, kas viegli padodas. Novēliet veiksmi un turieties ar mani. Kaut kāpēc man šķiet, ka šīs nebūt nav beigas, bet ir tikai visa sākums. Interesanti gan, kā.
P.S. Lai nerastos jautājumi, kādas zāles es lietoju, tad antidepresanti, kurus atmetu ir Asentra (Zoloft, jeb Sertraline). Tajā pašā laikā turpinu lietot Truxal un Halcion (miegam), Fluanxol un ik pa laikam arī Xanax, lielas trauksmes gadījumā. Pamazām darīšu visu, lai atmestu visas zāles, bet tam man vajag, lai nostabilizējas miegs.