Ik pa laikam no paziņu vai nepazīstamu cilvēku puses sastopos ar jautājumu – Inga, kāpēc tu esi viena? Šo jautājumu man šķiet vajadzētu aizliegt tikpat ļoti kā to, kāpēc tev nav bērnu, vai kāpēc tev tāda seja vai kāpēc otrdienas vakarā atkal dzer. Lai arī cik ļoti man gribētos visiem šiem cilvēkiem novēlēt doties ceļojumā uz skaisto Meksikas pudmali Nahui, parasti atbildu vienkārši – jo es nebiju pareizā vietā un laikā. Jo tajā dienā, kad tu netīšām saskrējies ar savu nākamo vīru/sievu bārā, es turpat iegāju 5 minūtes vēlāk. Vai biju savās nolemtajās attiecībās vienu dienu par ilgu, un nepamanīju to puisi, kas centās ar mani iepazīties Rimčika rindā. Bet ne par to ir stāsts.
Man pamazām sāk šķist, ka, ja esi trīsdesmitgadniece un esi viena, nākas visu laiku saskarties ar ļoti dīvainiem jautājumiem un paskaidrot savu esību. No vienas puses tu pati jūties ļoti komfortabla ar sevi un saviem apstākļiem – esi sasniegusi kaut ko profesionālajā dzīvē, vari atļauties dzīvot patstāvīgi, dažreiz arī ceļot, izbaudi laiku vienatnē. Bet tad pretī stāv sabiedrība, kas visi, kā viens, cenšas tevi izprast, ielikt kādā kastītē, pamācīt vai glābt. Un neviens nesaprot, ka mēs, “vientuļās” trīsdesmitgadnieces to nemaz negribam. Tāpēc zemāk es īsumā izklāstīšu pāris situācijas, kurās ik pa laikam nonāku, lai jūs saprastu tās mokas, kas rodas man, ik pa laikam cenšoties attaisnot savu eksistenci un izvēles.
Lieta, kas mani tracina visvairāk ir, ka cilvēki cenšas man jautāt, kāpēc esmu viena. Kā lai vispār uz šādu jautājumu atbild? Ka “vakar tā izdomāju un tāpēc tā ir”? Lai arī ticu, ka kādam tā varētu būt apzināta izvēle, nav tā, ka, ja man iet pretī fantastiski izskatīgs, lielisks, gudrs vīrietis, es no viņa atteiktos par labu būšanai vienai. Nē, tā nav, un neticu, ka lielākajai daļai sieviešu tā ir. Tad nu dažreiz vienkārši atcērtu, ka laikam vienkārši esmu dranķīgs cilvēks.
Kad šo pirmo šoku apkārtējie ir pārvarējuši, viņi pārvēršas Kivičiem un sākt mani mācīt ar saviem skaistajiem aforismiem. Mācība šī ir vienkārša – ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ka Visums man cenšas kaut ko iemācīt un ka tas noteikti pie kaut kā aizvedīs. Jā, šo muļķīgo apgalvojumu nākas dzirdēt bieži. Tad parasti vienkārši māju ar galvu un domāju, kuru pudeli korķēšu vaļā pie vakariņām. Jo šādām muļķībām es vienkārši neticu. Visa dzīve nav mācība vai cēloņsakarību virknējums, kas ved pie laimīgām beigām. Dzīve ir ļoti bezsakarīgu notikumu kopums, kas notiek pilnīgi nesaistīti. Viena nepatīkama lieta var novest pie citas nepatīkamās un tad vēl pie nākamās. Ne viss ir pārbaudījums un ne visam pretī būs zelta maliņa. Dažreiz vienkārši sūdi notiek un turpinās notikt. Un tāpat kā mani pie tā nevajadzētu vainot, tāpat pie manas vienatnes nevajadzētu vainot arī pasauli.
Ja šo kivičismu esmu pārvarējusi, tālāk parasti seko “man skauž, ka tu esi viena” piezīmes. Tās parasti nāk no cilvēkiem, kuri attiecībās jau ir ilgāku laiku. “Ak, kaut es varētu iziet ārā patusēt, bet man bērni.”, “Kaut man nevienam nevajadzētu atskaitīties.”, “Man pietrūkst ar kādu iepazīties un pakoķetēt!”. Ziniet kā man pietrūkst? Man pietrūkst piecus gadus būt ar kādu attiecībās, kad tev nav jāpiepūlas, kad nav jāiepazīstas, kad nav jāveido un jāizbeidz īslaicīgas attiecības katrus pāris mēnešus. Kad var vienkārši būt ar kādu uzticamu cilvēku kopā, kurš atbalsta, ar kuru var dalīt finansiālo nastu un sakoncentrēties uz svarīgākām lietām, piemēram, karjeru. Tev pietrūkst pakoķetēt? Tad šķiries un koķetē, paskatīsimies, cik būsi laimīga pēc 4 gadu vienatnes.
Vēl intresanti, ka dažām draudzenēm un paziņām vienu brīdi pārvērties par tādu “life out there” stāstnieku, kad viņas tevi velk ārā un izmanto kā tādu izpētes objektu, a la “manā dzīvē jau nekas nenotiek, pastāsti labāk, kā tev tajā randiņā gāja”. Tāda sajūta, ka viņas tā vien kūdīt kūda līst ārā, mēģināt, kaut ko darīt, lai tikai pašām būtu, ko paklausīties un par ko papļāpāt. Ironiski, ka bieži vien tā pļāpāšana pārvēršas par baumām aiz muguras par pārlieku netiklīgo uzvedību. Tā kā arī te nav uzvarētāja.
Jebkurā gadījumā, lai arī cik ļoti šis viss neizklausītos depresīvi, ticiet man, esmu ļoti laimīga. Man ir karjera, man ir draugi, hobiji, vienu brīdi būs arī pāris kaķi. Un lai arī es gribētu vienkārši būt attiecībās un par to vairs nedomāt, saprotu, ka tas tā nenotiks. Jo ja es gribētu vienkāršas attiecības, tā, ķeksīša pēc, tad man tādas jau sen būtu. Bet es negribu.
Un tāpēc kad runājat ar kādu vienatnīgo trīsdesmitgadnieci, neuzdodiet viņai tādus jautājumus, neizsakiet tādus komentārus. Pieņemiet vienkārši, ka tāds ir viņas status quo, un ja kaut kas svarīgs notiks, ja viņa gribēs, viņa to jums pastāstīs. Līdz tam, ļaujiet viņai mierā dzert otrdienā līdz pieciem rītā, kulties nepatikšanās, vest džekus sev uz mājām un nebūt nosodītai par savām izvēlēm, pasaules netaisnībām vai būšanu nepareizā vietā nepareizā laikā.